Atmiņas | Mutvārdu vēsture Latvijā

Augšā pa lejupejošām kāpnēm. Un otrādi

Tue, 21 Jun 2022 00:00:00 +0000

Kas ir augšā, kas ir apakšā – to skaidri nevar zināt. Te ir svarīgi tas, vai stāv uz galvas vai stāv uz kājām. Visi saprot, ka dažus grafikus labāk aplūkot, stāvot uz galvas.

Bet šodien nav tik svarīgi grafiki. Šodien svarīga ir publicitāte. Kā panāk publicitāti? Pareizi – ar reklāmu. Ar reklāmu panāktu publicitāti sauc par reitingu. Kādam jābūt reitingam? Pareizi . Reitingam jābūt augstam.

Bet reklāmu ir tik, ka uz katru planētas iedzīvotāju iznāk daudzums, ko neviens nespēj ne izlasīt, ne apskatīt. Tāpēc reklāmas ātri pagaist no redzesloka – jo visums, uz kura to varētu izvietot, esot ierobežots, kā māca Karels Čapeks, kurš to kaut kur izlasījis, un dialektika prasa, ka vienas reklāmas dod vietu citām reklāmām.

Bet lielā visuma gudrība vēl ir tā, ka reklāma reklāmdevējiem vēlamā virzienā darbojas tikai zināmu laiku. Pēc tam tā pagriežas par 180 grādiem un darbojas pretējā virzienā, noslaukot visu iepriekš gūto pozitīvo rezultātu.

Taču – kurā brīdī pienāk kritiskais moments, neviens nezin. Tāpēc drošības dēļ reklāmas cenšas pēc iespējas ilgāk noturēt ziņu virsrakstu augšgalos. Kā to panāk? Pareizi – ar komentāru pievienošanu. Jo vairāk komentāru, jo ilgāk ziņa noturas redzamā veidā. Citādi tā kļūst tik virtuāla, ka aiziet virtuālās vides neredzamajos laukos, kur toties saglabājas mūžīgi, jo mēs zinām, ka viss, kas ir internetā, ir nezūdošs, tas tikai ir daļēji neredzams. Bet kaut kādā veidā tas mūs ietekmē, jo enerģija ir patērēta, un mēs zinām, ka pastāv enerģijas nezūdamības likums.

Tāpēc praktisks ierosinājums. Lai virtuālās vides gan redzamā, gan neredzamā daļa kļūtu aizvien koncentrētāka un iedarbotos uz mums arī tad, kad tā visa aiziet neredzamajā daļā, ierosinu pilnīgi visiem muzeja darbiniekiem neatkarīgi no ieņemamā amata, kvalifikācijas, nostrādātā stāža un veselības stāvokļa rakstīt komentārus pie muzeja darbību reklamējošās informācijas vismaz astoņas stundas diennaktī, panākot stāvokli, ka astoņstundu darba diena tiek stingri ievērota, ka beidzot muzeja darbība kļūst pilnīgi nesvarīga, bet reklāma sasniedz nebijušus apjomus un reitingi sasniedz nebijušus augstumus. Lielu mērķu dēļ šo to var arī upurēt. Piemēram – vēstures pētīšanu un objektīvas informācijas iegūšanu par publikas patieso interesi.

Ja konkurenti no mums pārņems šo darbības formu, ierosinu darba dienas ilgumu pagarināt.

Viss atkarīgs no mums pašiem.

Anonīms rakstītājs, segvārds – Labvele.

Pierakstīts 2015. gadā, muzeja apmeklētāju skaita samazināšanās periodā.

P.S. Vienā muzeja darbinieku sapulcē mani nokaitināja kāda censoņa izteikta doma, ka pašiem muzeja darbiniekiem jātēlo interesenti un jāraksta komentāri. Tad man šis izcepās.

Nost ar sabojāto alfabētu

Tue, 21 Jun 2022 00:00:00 +0000

Latviešu valodas alfabēts, kas, kā vispārzināms, palienēts no latīņu alfabēta un pašlaik sastāv no 33 burtiem, ir neglābjami sabojāts. Par nelietojamiem ir atzīti burti Z un V, bet šodien Tv4 studija vēstīja par vēl kādiem turpmāk nelietojamiem burtiem, skaitā 5 vai 6, kas apzīmēja visādas kaitīgas parādības, bet es uztraukumā tos vairs neatceros. Nav šaubu, ka nelietojamo burtu skaits vēl augs. Es, piemēram, nesaprotu, kāpēc mēs neatsakāmies no burta K, ar kuru sākas vārds KRIEVS. Ko lai dara tie, kam uzvārdi sākas ar sliktiem burtiem, tie, kam, nedod dieviņš, uzvārds ir Krievs vai Krieviņš? Nesaprotu, ko darīs pats Volodimirs Zeļenskis – viņa iniciāļi tak ir VZ!!

Tas, ko es no savas puses varu ieteikt, ir – latviešiem steidzīgi pāriet atpakaļ uz gotisko alfabētu jeb tā saukto fraktūru. Mēs to pazīstam ar apzīmējumu vecā druka. Tas atrisinātu visas problēmas. Vēl ir otra izeja. Mēs varētu radīt paši savu nacionālo alfabētu. Ir tak tik daudz cilvēku, kas nodarbojas ar senču rakstu zīmēm. Nu viņi varētu likt lietā savus pētījumus, un tik daudz kā kādas 33 rakstu zīmes viņi tak spētu uzradīt. Tad tikai nākamajos gadsimtos būtu jāstrādā, lai visu esošo literatūru pārdrukātu jaunajās rakstu zīmēs, toties tās būtu jaunas, svaigas un nebojātas un nekaitīgas.

Iesaku ķerties pie darba nekavējoties, tas nemaz nebūs tik viegli.

Pie viena varētu parunāt par vēl vienu problēmu. Mēs tagad saprotam, ka visu mūžu esam izrunājuši nepareizi gandrīz visu Ukrainas pilsētu un apdzīvotu vietu nosaukumus, un tagad jāveic nopietnais izpētes darbs pareizo, nevainojamo nosaukumu atrašanā, un te nu es sāku domāt – varbūt latviešu valodai vairs nepietiek ar 33 burtu alfabētu un vēl ir jāatveido kādas līdz šīm nelietotas skaņas, un līdz ar to vajadzēs jaunus papildus burtus. Tā gandrīz vai šī problēma jārisina vēl pirms jaunā alfabēta radīšanas. Bet -–kamēr viss šis nav beidzies, mēs jau arī nevaram droši zināt, vai neradīsies vēl kāda valsts, kuras vietvārdus līdz šim esam vieglprātīgi šā un tā nosaukuši, bez jebkādiem starptautiski atzīstamiem principiem. Par to nekad nevaram būt droši, jo esam bijuši šajā ziņā ļoti vieglprātīgi. Vai pats vārds UKRAINA tiek izrunāts un rakstīts atbilstoši ukraiņu valodas noteikumiem? Es nezinu, es to valodu neprotu.

Un vēl ir viena lieta. Vai nevajadzētu radīt plašu komisiju, kas uzņemtos izpētīt, kā tās citas tautas un valstis izrunā un raksta Latvijas vietvārdus. Man tādas aizdomas, ka tur varētu pavērties baisa aina. Mums būtu visas tiesības pieprasīt, lai viņi tos dēvē skaidrā un gaišā latviešu valodā, ar saviem alfabētiem lai paši tiek galā.

Rūpēs par alfabētu, politiku un gramatiku…

Pierakstīts 2022. gada 3. maijā

Lekcija Ventspils kultūras darbiniekiem

Mon, 20 Jun 2022 00:00:00 +0000

Jādomā, ka tai pašā komunisma cēlāju izglītošanas kampaņā, kuras ietvaros organizētā lekcija notiek Ugālē un ir jau aprakstīta, notiek lekcija arī Ventspils kultūras darbiniekiem. Uz to sasaukti kultūras un arī izglītības darbinieki. Notiek Ventspils 4. vidusskolā. To organizē pati Ventspils partijas komiteja, tāpēc par apmeklētību priekšniecība ļoti noraizējusies. Es arī paklausīgi dodos no Akmeņu ielas muzeja uz 4. vidusskolu. Ejot mani apsteidz pulciņš vīru, acīmredzot iebraucēji, rāda uz skolas balto silikātķieģeļu korpusu un prasa – Eto portovije mastjerskije? Es atbildu – Ņet, eto škola. – Un domās piebilstu – Tā ir skola, kurā mācās mani bērni.

Tā tas arī ir.

Tā kā ir ziemas laiks un skolu nevar lāgā apkurināt, visiem stipri salst, un bērni, kā es labi zinu, sēž klasēs virsdrēbēs un bezmaz cimdos, šņaukādami savus iesnainos degunus. Mums lekcija notiek zālē – mēs arī sēžam mēteļos un cepurēs. Lektors – kā šķiet – kāda bijusi militārpersona—krievu valodā stāsta par to apdraudējumu, ko jaunatnes audzināšanā padara anekdotes un džinsi.

Politiskās anekdotes, redziet, tiek speciāli sacerētas un ievazātas veselīgajā padomju sabiedrībā. Kā vaininiece tiek piesaukta viena no slavenajām Lielbritānijas universitātēm, vairs neatceros – Oksfordas vai Kembridžas. Amerikas Savienotajās Valstīs tā grēcīgā, ja nesajaucu, ir Hārvardas universitāte. Bez jokiem – viņš universitātes sauc pie vārda, es tikai varu sajaukt, kuras. Savukārt Sorbonna ir tā, kur sagudro anekdotes par Čapajevu. Un tad vēl ir viena – neatceros, kura – kas sacer anekdotes par armēņu radio (Jūs tak atceraties – Armēņu radio saņem jautājumu – Vai ir izeja no bezizejas stāvokļa? Armēņu radio atbild – Uz jautājumiem par lauksaimniecību armēņu radio neatbild. Utt. ) Ar to tās mācību iestādes, redziet , patiesībā nodarbojās.

Es tā kā taisos pajautāt, vai gadījumā nav zināms, kas sacer anekdotes par čukčiem, bet atmosfēra ir tik nomācoša, ka nav nekāda vēlēšanās tuvāk iesaistīties.

Un džinsi tiek speciāli ražoti ar ASV karogiem uz dibeniem, lai padomju jaunatne pierastu pie ASV karoga, pret kuru mums būtu jābūt visnegatīvākajai nostājai.

Zālē sēž kupla publika. Vairums ir latviešu un krievu skolu skolotāji. Visu runāto visi uzklausa apātiski. Kādas domas katram rosās pa galvu – to jau nevar redzēt. Bet lektors ir ļoti pašapzinīgs, runā ļoti pārliecināti, pašam viņam šaubu nav nekādu, un situācija kopumā ir tik bezcerīga, ka nevienam kaut kā nerodas gribēšana paprasīt – kā tad tā? Vai tad anekdotes nav folkloras žanrs? Vai tad ir kādi spēki, kas var likt tās izplatīt pretēji publikas gribai? Ierobežot – to jā. Var nepublicēt, aizliegt publiski stāstīt – cik nu Raikins dažkārt kaut ko atļaujas. Bet panākt, lai padomju cilvēks ar tikko saklausītu svaigu anekdoti zobos nestos pie tuvākā kolēģa, lai steigšus to izstāstītu – to ar varu nevar panākt nekādā veidā. Nez, kā tās ārzemju universitātes to dara? Tas paliek noslēpums. Un pie džinsiem es arī saausos. Galu galā man ir trīs puikas. Nesen tolaik populārajā laikrakstā Ļiteraturnaja Gazeta bijis raksts pa lielo puslapu – Buģet ļi sovetskij džins? Un kā jūs, cienītie, domājat? Ņet, ņe buģet. Jo audums ne tāds, krāsa ne tā, piegriezums ne tas, furnitūra ne tā, šuvēji ne tie, un rezultāts nevar būt tas. Un viss. Un visi pirks džinsus par lielu naudu ar visiem karogiem un būs lepni, ka ir kaut kā pa blatu tādus dabūjuši. Tas ir skaidrs katram, kam darīšana ar ar vīriešu dzimuma pārstāvjiem.

Bet skaidrs arī tas, ka lektors šitādu avīzi nelasa un visu šo nezin.

Kad viņš ir ilgāku laiku norunājis, lekcija beidzas. Jautājumi? Jautājumu nav. Ventspils inteliģences pārstāvji izstaipa sastingušos locekļus un, viens otram acīs neskatoties, pamet zāli. Pie durvīm stāv partijas komitejas darbinieki, tai skaitā arī mums pazīstamā Aina Žanovna. Man viņu šad tad iznāk pieminēt – bet ko lai dara, mums tie darbības gadi daļēji sakrīt. Man gribas viņai teikt – Jums tā kā vajadzētu vairāk rūpēties par tās organizācijas prestižu, kuru jūs pārstāvat. Bet vai tad es ko pasaku? Es jau tāpat kā visi esmu visu padevīgi noklausījusies.

Šis ir viens no piedzīvojumiem, par kuru es līdz šai dienai kaunos.

Pierakstīts 2022. gada 26. maijā

Neko nedrīkst atstāt uz rītdienu!

Mon, 20 Jun 2022 00:00:00 +0000

Mana pirmā etnogrāfiskās ekspedīcijas vieta bija neaizmirstamais Zlēku Pasilciems. Tas bija tālais 1971. gads. Kādi toreiz tur vēl dzīvoja veci, gudri zemnieki, un es biju tik dumja, ka nemācēju viņus kā pienākas izprašņāt, ko pēc tam simtkārt nožēloju.

Vecdobru mājās dzīvoja vecais Ziņģis Krists – tas pats, kurš vēl atcerējās cara laiku krievu arheologu veiktos arheoloģiskos izrakumus turpat netālu – Pasilciema kuršu ugunskapos, kur gulēja viņa paša senči. Viņa mājās bija saglabājušās dažas stipri arhaiskas iezīmes – telpa ar vaļēju pavardu, bez skursteņa, un vēl daža laba etnogrāfu ielīksmojoša parādība. Kad pēc tam aizvedām uz turieni Zinātņu akadēmijas etnogrāfu, viņš priecājās kā bērns un solīja nākamā vasarā braukt, visu sīki uzmērīt un fiksēt, jo tādas lietas nekur vairs nebija saglabājušās.

Tā arī bija – nākamā gadā ekspedīcija bija klāt un šausmās konstatēja, ka viss ir zudis. Vecais lepnais kuršu pēctecis nebija varējis pārdzīvot, ka viņa mājā kā atpalicības zīme saglabājušās vēl tādas lietas, kas visur citur jau zudušas. Viss bija svaigi izremontēts, izkrāsots, tīrs un glīts. Etnogrāfi raudāja asiņainas asaras.

Pierakstīts ap 2009. gadu

Politbirojs viesnīcā

Mon, 20 Jun 2022 00:00:00 +0000

Tā var būt 1970. gadu nogale un 1980. gadi. Ir tāds periods, kad lielākās Ventspils viesnīcas Dzintarjūra fasādes logi uz svinamajiem Oktobra sociālistiskās revolūcijas svētkiem (bet vai uz 1. Maija svētkiem arī – nevaru atcerēties) tiek aizsegti ar PSKP Centrālkomitejas locekļu portretiem. Vai varbūt tas ir Politbirojs. Ej tu sazini. Katrā ziņā gan militārās formās, gan privātos uzvalkos tērptu vecišķu vīriešu daudzums ir kādi vairāki desmiti.

No ārpuses uz viesnīcu skatoties, tā nemaz neliekas, bet patiesībā tie logi un līdz ar to portreti ir varen lieli. Es to zinu, jo bieži viesojos pie māksliniekiem Ozoliņiem. Ingrīda Ģelze-Ozoliņa ir mana draudzene, bet Ansis Ozoliņš ir pilsētas galvenais mākslinieks. Viņu mājas kāpņu telpā ēkas pašā augšējā stāvā, kur atrodas mākslinieku darbnīcas, arvien kāds portrets ir pie sienas piesliets. Es, iedama garām, arvien pie tiem pamērojos un konstatēju, ka tādu kā mani portretētais varētu norīt veselu. Tik liels viņš ir. Bet kāpēc tie portreti allažiņ tur stāv? Redziet, tie vīri jau ir stipri gados. Nekad nav tā, ka pilns viņu komplekts nodzīvotu no vieniem svētkiem līdz otriem. Tad pilsētas galvenais mākslinieks izmanto zudušās personas portreta pamatni un uzglezno nākamo portretu. Tur galvenais, lai nemaisītos privāti un militāri tērptie – tas to lietu stipri apgrūtina, jo tad ir jāapkrāso lielas jaunas platības. Bet arvien ir sagādāta kāda rezerve – un viss notiek sekmīgi.

Laiks rit uz priekšu, un padomju tautas prasību līmenis aug. Pamazām ir izveidojusies tāda ļaužu grupa, ko sauc par Tautas modro aci. Tautas modrā acs ievēro visādas komunisma celtniecības nepilnības un operatīvi par tām ziņo atbildīgajām iestādēm. Man tā šķiet, ka šodien viņu darbu turpina bijušo komunistu un citu kaitnieku atmaskotāji – vai varbūt modrās acis ir vēl pašas saglabājušās.

Šajā gadījumā Tautas modrā acs pamanījusi, ka eksponējamo personu ģīmji gan atbilst pašreizējam momentam, bet nav aktualizēti ordeņi un medaļas, ar kuriem pušķotas viņu krūtežas, jo to mēs zinām, ka padomju laikos ar šīm balvām neskopojās, katru gadu tās tika no jauna papildus piešķirtas. Kur sūdzēties – tas ir zināms. Kā par komunisma celtniecības trūkumiem, tā par vīra neuzticību vai veikalā nopirktu ieskābušu pienu sūdzēšanās vieta ir viena – partijas komiteja.

Nu partijas komiteja māksliniekam izvirza prasību, lai viņš attiecīgi papildina apbalvojumus. Uz to mākslinieks atbild – lai dara viņam zināmu, kas īsti katram papildus jāpieglezno, un viņš to izdarīs, bet ar pētīšanu viņš nenodarbosies. Tas nav mākslinieka uzdevums. Tad partijas komiteja pieņem Zālamāna lēmumu – ja nav skaidri zināms, kādi apbalvojumi katram pienākas, tad lai visiem aizkrāso ciet visus apbalvojumus, un beigta balle.

Mākslinieks rīkojumu izpilda, un tādus portretus izvieto nākamajos svētkos.

Bet nu Tautas modrā acs saskatījusi, ka, ja skatās no sāniem noteiktā leņķī, tad var redzēt, ka tur viss ir svaigi aizkrāsots, un sūdzas atkal.

Bet man jāsaka, tālāko šīs problēmas risinājumu es nemaz nezinu. Būtu jau interesanti izpētīt, cik ilgi viesnīcas logi tā tiek rotāti, un kad to pārtrauc.

Pierakstīts 2022. gada martā

P.S. Šo stāstīja pats Ansis. Vai lai sakām, kas toreiz darbojās partijas komitejā un deva attiecīgos rīkojumus?

Tikšanās ar māksliniekiem

Mon, 20 Jun 2022 00:00:00 +0000

Ventspils muzeja vēsturē ir periods, ko sauc par Šulca laikiem. Tas ilgst no pilsētas muzeja dibināšanas 1945. gadā līdz Šulca darbības beigām — ap 1967.–1968. gadu. Notikums, par ko šeit runa, attiecināms uz 1960. gadu vidu.

Kaut kādā sakarībā Ventspilī ieradies pazīstamais latviešu tēlnieks Jānis Zariņš (1913–2000). Viņš ir Šulca laikabiedrs un tuvs paziņa — ne velti visi padomju laikā Ventspilī radušies pieminekļi ir viņa darbi. Tagad — sakarā ar viņa ierašanos — muzejā tiek organizēta publikas tikšanās ar ievērojamo mākslinieku.

Vēl jāpiebilst, ka muzejā tajā laikā strādā kāds Ventspilī labi pazīstams pāris — Tauriņa un Gulbītis. Vairākus gadu desmitus Tauriņa bijusi Ventspils grāmatnīcas Gaisma direktore un Gulbis, ko visi sauc — Gulbītis — grāmatnīcas darbinieks. Viņi labi pazīstami visiem pilsētas iedzīvotājiem un savukārt paši gandrīz vai visus pazīst. Kad nu direktors Šulcs ir nozīmējis tikšanās laiku, kaut laika maz, abi liek lietā savus sakarus un noorganizē diezgan kuplu publiku.

Pienāk laiks, sanāk publika — vairāki desmiti cilvēku, paiet laiks — bet nav ne Šulca ne Zariņa. Publika gaida, gaida un beidzot izklīst. Šulcs parādās tikai nākamajā dienā un atvairās no pārmetumiem — tikšanās tak nolikta uz šodienu, ne vakardienu. Tauriņa un Gulbītis liek lietā visas savas iespējas un vajadzīgā laikā atkal noorganizē publiku. Šoreiz jau vairs ne tik daudz bet kādi padsmiti sanāk. Publika sanāk, gaida un gaida, bet veltīgi. Pēc kāda laika pacietība zudusi un visi aizgājuši. Kad nu muzejs tukšs — stipri jautri ierodas Zariņš un Šulcs.

Par publiku atbildīgie nu ir šausmās. Bet kaut ko jau vienmēr var izdarīt. Steidzīgi savāc muzejā esošos darbiniekus, dažus izprasa no pretim esošās bibliotēkas, muzejā ienācis arī kāds zaldātiņš. Viņš ir bruņots, viņam ir planšete ar dokumentiem — acīmredzot kurjers,— un muzejā viņš ienācis paprasīt ceļu uz kādu iestādi. Kad viņš ierauga, ka Šulcs ar varonīgu izteiksmi sejā slēdz ciet ārdurvis, lai neviens no publikas neizzustu, viņš saprot, ka tūlīt viņam nolaupīs slepenu saraksti, un panikā metas uz sētas durvju pusi, lai glābtu sevi un savus svarīgos dokumentus. Bet konfliktu kaut kā izdodas dzēst. Zaldātu aizlaiž savās gaitās, pārējie tiekas ar slaveno Latvijas mākslinieku.

Kad nu viss sekmīgi beidzies, publika atvadījusies, tik vien vēl darba kā aprēķināt, cik tad apmeklētāju bija sanākuši, lai tiktos ar tēlnieku Jāni Zariņu. Cilvēkam, kas prot rēķināt, nav grūti to izdarīt. Pirmoreiz bija 29, otrreiz — 14, trešoreiz — ieskaitot Zariņu, Šulcu, Gulbīti, Tauriņu un zaldātu — 9.

Kopā – 52.

Ka tikai uz katru tikšanos būtu tik daudz apmeklētāju!

Dokumentāls notikums – ieskaitot zaldātiņu. Tolaik muzejā strādāja mana draudzene Baiba Balode, tā šo visu piedzīvoja un man atstāstīja.

Pierakstīts 2021. gada decembrī

Viš man pa to neko neteic!

Mon, 20 Jun 2022 00:00:00 +0000

Tas jau nu gadus 30-40 atpakaļ. Bijām iedomājušies pārbaudīt jau sen atrasto izcilāko arheoloģisko atradumu vietas cerībā atrast kādu ar tiem saistītu vēl nezināmu arheoloģisku objektu. Tas bija traki interesanti, jo izbraukājām visādus brikšņus un izrunājāmies ar visādiem cilvēkiem.

Užava ļoti bagāta ar dažādu laiku atradumiem, tas jau sen ievērots. Kad 1920. gados Emilis Melngailis, folkloras materiālus vākdams, nostaigā jūras krastu starp Liepāju un Ventspili, tad savās atmiņās par Užavu viņš saka apmēram tā – Nu, Užavā jau ne grāvracis nevar lāpstu zemē iedurt, lai kaut ko neatrastu.

No Užavas nāk divi izcili bronzas laikmeta atradumi – bronzas iemalu cirvis no Jorķu mājām un bronzas šķēpa uzgalis no Birzniekiem. Tas atrasts jau tālajā 1927. gadā.

Par Jorķu cirvi zināms, ka to saimnieks atradis jau ap kādu 1921. gadu un sekmīgi lietojis savās mājās kā saimniecības rīku, kamēr to 1929. gadā ieraudzījuši arheologi, un tā tas nonācis Pieminekļu valdē. Par to neko vairāk nav cerību uzzināt, kā jau uzzināts. Bet Birznieku šķēpa pēdas vēl var meklēt.

Vispirms jāmeklē Birznieki paši. Atrodam Birznieku mājas, kur nekas par atradumiem nav zināms, bet šķēpa uzgaļa atrašanas vieta nez kā atrodas pavisam citā pagasta malā – pie Lībciema ceļa Kļavu māju zemē. Kā mēs tur nokļuvām, pat neatceros, bet vieta ir īstā, jo vecais saimnieks, šķēpa atradējs, jau gan sen kā miris, bet mājās dzīvo viņa dēls, kas tolaik, puika būdams, to visu redzējis un vēl atceras.

Uzgalis iezīmīgs ar to, ka vienā malā tam plaisa – no tā es to atpazīstu jebkurās publikācijās. Dēls arī to atceras un stāsta, kā tēvs gribējis noart tādu mazu pauguriņu laukā, arklu dziļāk palaižot, pajukuši akmeņi, oglītes un izvēlies šķēpa uzgalis. Tas bijis tā kā mazliet saliekts, dēls mēģinājis uz akmens izdauzīt taisnu – no turienes arī tā plaisa.

Nelaime tik tā, ka lauki visapkārt meliorēti, un, kur pāri gājusi meliorācija, tur jau zudis viss – vecās ežu vietas, vecie grāvji, vispār – visi orientieri. Dēls precīzu vietu vairs nemāk parādīt.

Bet vēl dzīva vecā saimniece. Tai gan 94 gadi, bet varbūt kaut kas atmiņā palicis. Taču – prašņā kā gribi – neko nevar atcerēties. Es visādos veidos cenšos atsaukt viņas atmiņā šitādu svarīgu faktu un mēģinu viņu iedvesmot tādā veidā, ka atgādinu – saimnieks tak toreiz no Pieminekļu valdes dabūja 100 latu. To es biju izlasījusi Pieminekļu valdes papīros.

Vecā saimniece uzreiz atgūst atmiņu, paliek pikta, un iesaucas – Tu var iedomat – un viš man pa to neko neteic!

Es vēl tagad jūtos vainīga saimnieka priekšā.

Pierakstīts ap 2009. gadu

Ko kurš teicis

Fri, 17 Jun 2022 00:00:00 +0000

Atkārtoti kopā ar etnogrāfu Saulvedi Cimermani apmeklēdama vairākas etnogrāfiski interesantas Ventspils novada zemnieku sētas, es pamazām sapratu starpību starp zinātnieku un muzejnieku. Cimermani interesēja apbūve. Viņš atcerējās katru detaļu, paksi, katru īpatnību. Es galvenokārt atcerējos cilvēkus. Daudzi man atmiņā iespiedušies ar vienu vienīgu izteicienu. Virpē – veca māja ar kalpu galu. Tupu takas malā, kaut ko rakstīdama, garām iet vecais saimnieks un mani uzbildina – Nu, ko tup kā lēls uz lop tak? Citās mājās vecā saimniece ar vērtējošu skatu nolūko savā bērnībā celto dzīvojamo māju un saka – Māj i sasīcs, bet vel turas. Tad apdomā un piebilst – Tikpat kā es. Bet kaut kur tālajā Sisē viena tantīte pavisam sērīga – Tā gāl, tā gāl – tikvien ir, ka klāt… Šo teicienu es uz vecumdienām atceros arvien biežāk.

Ventiņpusē ir vēl viens bieži lietojams teiciens, kuru gan biežāk iznāk novērot dzīvē nekā dzirdēt. Tas skan – Ka raus, ta raus. Bet tik ne šodien…

Dzirdīga auss uz dažādiem teicieniem ir kolēģei Stellai.

Stella nāk uz muzeju pa slīpo taciņu gar stāvlaukumu. Stāvlaukuma stūrī stāv pa diagonāli pretī esošajā mājā dzīvojošo čigānu vieglā automašīna, kuru braucam neviens nav redzējis. Bet patlaban sasaukts konsīlijs. Vairāki čigānu tautības eksperti, atvāzuši mašīnas pārvalku, dziļdomīgi lūkojas klusajā motorā, un, tikko Stella ir pavisam blakus, viens no viņiem formulē diagnozi – Nāni, aķis gluhs! Ir jābūt filologam – kā Stellai – lai izprastu šīs frāzes koncentrētību, ietilpību un daudzvalodību – un paturētu to prātā.

Otra epizode ar Stellu mazliet cita. Stella stāv pie dzērienu nodaļas - nedomājiet ko ļaunāku - lai nopirktu cigarešu paciņu. Viņai priekšā vīrietis, kas lietišķi saka pārdevējai – Daiķe merzavčik. Pārdevēja bez mazāka izbrīna pasniedz viņam nelielu alkohola pudelīti.

Stella klusām brīnās – A počemu merzavčik? Vīrietis ir to sadzirdējis un, prom iedams, paskaidro – Nu, tak s etovo vsjo i načinajetsja.

Pierakstīts 2022. gada martā

Pēters Brūveris

Fri, 17 Jun 2022 00:00:00 +0000

Ar viņu esmu tikusies vienu pašu reizi.

Ja papūlētos, varētu noskaidrot datumu – tas notiek tad, kad atklāj pasākumu zāli Ventspils zinātniskajā bibliotēkā. Jaunā zāle izbūvēta blakus esošajā vecajā Reinku noliktavas ēkā, kas nu restaurēta, rekonstruēta un otrā stāva līmenī savienota ar jau esošo bibliotēkas namu. Gaidāmais notikums pulcējis diezgan plašu apmeklētāju pulku, ieeja uz atklājamo zāli vēl slēgta, visi salasījušies bibliotēkas otrā stāva lasītavā un gaida svinīgo brīdi. Bet tas kavējas. Jau desmit minūtes pāri noteiktajam laikam, jau divdesmit, jau pusstunda. Tad izplatas ziņa, ka viss tā notiek tāpēc, ka nav vēl atbraukusi uz pasākumu aicinātā Zinātnes un izglītības ministre. Ministre tolaik ir Baiba Rivža no Latvijas Lauksaimniecības universitātes, un, ja bez viņas nevar atklāt, tad viņa ir jāgaida – to visi saprot. Es arī, jo es arī maisos pa šeit sanākušo pūli un gaidu kā visi pārējie.

Bibliotēkas pasākumus bieži apmeklē arī turpat blakus esošās Rakstnieku un tulkotāju mājas iemītnieki, jo dažkārt notiek kaut kas priekš viņiem interesants, un māja par viņu garīgā apvāršņa paplašināšanu vienmēr rūpējas.

Tāpēc nav brīnums, ka es pūlī saskatu Pēteri Brūveri. Faktiski – ja mēs sakām – Pēters, tad akuzatīvs būtu – Pēteru, bet lai nu paliek. Pēteri Brūveri es, protams, pazīstu, viņš mani, protams, nepazīst. Bet es vēroju, ka viņam arī apnicis gaidīt, viņš nemierīgi šaudās pa ļaužu pulku, laiku pa laikam apstājas un iesaucas – “Nu, un kur viņa ir – tā garā, tā melnā, tā smukā? Kur viņa ir?“ Un pēc kāda laika atkal tāpat. Tad viņš atkal paskraida un atkal sauc pēc garās, melnās un smukās. Es ieklausos un saprotu, ka viņš meklē toreizējo bibliotēkas direktori M. M. Vienu reizi iznāk tā, ka Pēters nostājies tieši man priekšā, bet ar muguru pret mani, un atkal sauc: “Nu – kur tad ir tā garā, melnā un smukā?“ Kā tas ar mani dažkārt notiek, mani kāds pavelk aiz mēles, un es saku maigā balstiņā: “Nu – es jau tepat esmu!“ Pēters apsviežas riņķī, ierauga mani (veca, resna un sirma), viņa seja pārvēršas, un viņš skaidri un gaiši saka: “Tfū!” Tas ir, nospļaujas, bet tā – simboliski, ne gluži naturālistiski, un nepārprotami sadusmojas. Bet man uznāk lielais smiekls. Kā kādreiz skolā. Es smejos un smejos, ar pūlēm aiztaustos līdz kādam patālākam brīvam krēslam, atkrītu tajā un smejos līdz spēku izsīkumam.

Bet Pēters ir kļuvis pavisam dusmīgs. Nu viņš met lokus pa ļaužu pulku tā, ka trajektorija skar arī manu atrašanās vietu, arvien ko man uzprasa, es diemžēl sakarā ar savu smiešanos slikti ko sadzirdu un vēl sliktāk saprotu, bet to es atceros, ka viņš man vairāk reižu saka: “Nu redzi – tu arī neko citu nemāki pateikt, tāpat kā visi tie pārējie; tu arī nezini neko citu, tāpat kā visi citi.“ Es taisnojos, ka protams, protams – es tak galīgi neko nevaru pateikt citu, kā tikai to, ko visi saka, un zināt es arī neko citu nevaru.

Tas viss ilgi neievelkas, jo pēkšņi ir atbraukusi ministre.

Parādās gan viņa, gan garā, melnā un smukā, sāk skanēt runas, notiek viss, kam jānotiek. Es izslauku acis, izšņaucu degunu un mobilizējos, jo man pieprasīts teikt dažus teikumus par Reinku noliktavu. Tāpēc es atstāju savu krēslu un pamazām sāku virzīties cauri pūlim uz notikuma epicentru – viss notiek atklājamās zāles durvju priekšā. Murminādama atvainošanās vārdus, spraucos cauri publikai, un pamanu, ka manā ķīļūdenī seko Pēters. Dusmas pārgājušas, viņš draudzīgi uzsmaida, piemiedz man ar aci un konfidenciāli izpauž: “Par kavēšanos jāiekniebj tai ministrei dibenā.” Es drusciņ sabīstos, bet te jau mani sauc runāt, es ātri izsaku savu sakāmo, pēc tam durvis atveras, publika ieplūst zālē, tur arhitekti stāsta par restaurāciju – viss šķietami beidzas, un man viss šis pamazām aizmirstas.

Paiet diezgan daudzi gadi. Ir noticis tā, ka M. M. vairāk nav bibliotēkas, bet muzeja direktore – mana tiešā priekšniece. Dažkārt, kad birokrātiskais slogs viņu nomāc pārāk smagi, viņa nāk pie manis pažēloties. Reiz viņa atkal atnākusi un jūtas tik drūmi, ka es atceros šo seno notikumu un, gribēdama viņu uzjautrināt, to izstāstu – apmēram tā, kā tikko jums izstāstīju. Kā jau klusībā prognozēju, dzirdot, ka ir garā, melnā un smukā, viņa patiesi manāmi atlabst (“Kā, kā viņš teica?” ), un pilnīgi necerēti mans stāsts tiek kronēts ar nobeigumu. M.M., pavisam uztraukta, atzīstas “Bet klausies, viņš taču tai ministrei patiesi ieknieba dibenā, diezgan pamatīgi, un viņa spiedza – tas viss tā arī notika.”

Es noklausos, saprotu, ka nu šis notikums priekš manis guvis savu pilnīgo noapaļojumu, un jūtos apmierināta, jo, ja Rakstnieku māja kaut ko sola, tad tas arī notiek.

tas i ūdens!

Fri, 17 Jun 2022 00:00:00 +0000

Šis ir noticis Ugālē. Esmu to dzirdējusi atstāstos un reiz pat lasījusi pieminētu kaut kur presē – neatceros vairs ne kur, ne kad. Bet tas varētu būt kāds astoņdesmito gadu sākums vai vidus.

Lieta grozās ap pasākumu, ko tolaik sauc vai nu par politisko trešdienu vai par politisko ceturtdienu – nevaru vairs atcerēties. Lieta tā, ka, neskatoties uz sociālisma uzcelšanu pilnīgi un galīgi, par sociālistiskās sabiedrības atsevišķiem indivīdiem jāsaka, ka viņu zināšanas pasaules politikā un Padomju Savienības izšķirošajā lomā komunisma neizbēgamajā uzvarā nav sevišķi spožas, un ir jārūpējas par to nemitīgu uzlabošanu un papildināšanu. Tādēļ tiek ieviestas šīs politiskās, nu, teiksim – trešdienas. Šajās dienās tiek organizētas plašas darbaļaužu pulcēšanas un izglītošanas darbs, kas izpaužas pieredzējušu lektoru ataicināšanā, kuri tad mūs izglīto. Tas notiek gan pilsētā, gan rajonā. Ugālē darba ļaudis sapulcina šim nolūkam piemērotā vietā – Ugāles vidusskolā. Tur nu sanākuši savus traktorus un kombainus, savas fermas, pļavas un ganības, kantorus un visu pārējo pametušie kolhoznieki klausīties svarīgo informāciju. Šoreiz runa ir par Nikaragvu. Tā ir priekš latviešiem stipri tāla un sveša zeme, bet tur notiek svarīgas lietas – pārāk neiedziļinoties Nikaragvas iekšpolitikā, aprakstītajā laikā iznāk, ka tajā saduras arī ASV un PSRS intereses, jo viena grib, lai Nikaragva kļūst par otru Kubu, bet otra atkal negrib. Mēs, protams, gribam un tāpēc klausāmies lekcijas par Nikaragvas darbaļaužu cīņu par sociālismu un to, cik ļoti mēs viņus atbalstām. Lekciju klausoties, publika pamazām sāk gurt, galvas slīgst arvien zemāk, vienīgās skaņas – lektora balss, miegaina šņākšana un mušu sīkšana.

Tā – ar kādas kantora meitenes pasniegtu puķu pušķi – viss arī būtu beidzies, bet lektoram ienācis prātā savu priekšnesumu uzlabot. Tā kā viss norisinās skolā, nav bijis grūti dabūt pasaules politisko karti, un to nu lektors noslēgumā izritina auditorijas priekšā, reizē uzaicinādams kādu potenciālu gribētāju nākt un parādīt, kur tad atrodas minētā Nikaragva. Publika vilcinās. Bet tad izvirza savu pārstāvi. Viņu sauc – teiksim, Sašiņš. Le Sašiš iet un parād! Sašiņš arī dodas Nikaragvas meklējumos. Viņš rūpīgi pēta gan vienu puslodi, gan otru, beidzot sāk ielūkoties arī aiz kartes, bet zālē publika, kas Sašiņu labi pazīst, ir kļuvusi traki aktīva un neskopojas ar padomiem.

Sašiņ! Mekle labāk! Tik tu vīņs var glābt! Cits atkal sauc – Ej nu zin, vai maz tā Nikarāg vel i – tur tokš i visāds zēmstrīcs. Cits atkal saka – Ir ir, viņnedeļ vel rādi pa telvīzor. Ar vārdu sakot – auditorijā valda neierasts dzīvīgums, lektors, pie tā nepieradis, klusām brīnās. Bet Sašiņš turpina tēlot meklēšanu. Troksnis aug augumā, līdz beidzot Sašiņa sejā saspringtā izteiksme pārtop apmierinātā un viņš, klusumu pieprasīdams, paceļ roku. Redzams, ka dzimusi svarīga atziņa.

Tūdaļ visi apklust un Sašiņš, kā noslēpumu atklādams, svarīgā balsī saka – Es ar jums var kaut ko gudr pateikt – več, jūs zin – tas ziles – tas i ūdens!

Seko ilgas ovācijas. Publika, priecīga un apmierināta, pamet lekciju zāli, veči tausta kabatās pēc smēķa, ārā atskan balsis un smiekli, zālē palicis lektors, karte, meitene un puķu pušķis.

Pierakstīts 2021. gada decembrī

Baikāla ezers

Tue, 14 Jun 2022 00:00:00 +0000

Šīs ir vienas no manām mīļākajām atmiņām par ekspedīcijās sastaptajiem cilvēkiem. Ja nemaldos – viņu sauca Lange Anniņa, un viņa dzīvoja netālu no Ventspils. Pie viņas bijām vēl dziļajos padomju laikos. Toreiz lielu atklātību no iztaujājamiem cilvēkiem nevarēja gaidīt. Nevienam negribējās pieminēt ne izsūtīšanas, ne represijas, ne radus ārzemēs. Pie lielākas uzticēšanās dažkārt varēja nonākt tikai pie atkārtotiem apmeklējumiem un ilgstošākas draudzēšanās. Bet ar Langi Anniņu bija citādāk. Viņa viegli un brīvi izstāstīja visu, kas ar viņu noticis garajā mūža gaitā. Gan arī reti nācies sastapt cilvēku, kas tā starotu visaptverošā labvēlībā pret visu pasauli.

Viņa bija pabijusi ieslodzījumā padomju lāģerī. Lieta tā, ka mežos arvien tie izsalkušie vīrieši. Vācu laikā mežā badaini sarkanie partizāni. Jūs saprotat – ziemas laikā vīrietis mežā bez speķa un rupjmaizes nevar iztikt. Kādam tas viņiem jāpiegādā. Bet vācu laikā Anniņa kaut kā netiek noķerta. Bet tad pienāk padomju laiki. Mežā atkal ir badaini vīri. Tie tāpat nevar iztikt bez speķa un rupjmaizes. Bet padomju laikā noķer gan Anniņu gan citus izsalkušo vīru apgādātājus, Anniņu tiesā un viņa nonāk lāģerī.Neatceros, uz cik gadiem – bet nav jau citu mēru kā 10 vai 25 gadi.

Anniņa ir laikam vienīgā manā plašajā , gan stipri vēlāk aptaujāto represēto pulkā, kas ar tādu vieglumu atcerējās savus ieslodzījuma gadus. Vispirms – vecāki bija jau miruši, brāļu, māsu un ģimenes viņai nebija, un viņa apzinājās, ka neviens viņas dēļ necieš un arī pārāk neskumst. Tas bija liels atvieglojums.Viņa redzēja, cik ļoti rūpes par tuviniekiem nomāc citas ieslodzītās sievietes. Bet bija vēl viens apstāklis. Kādreiz sen sen – vēl jaunībā – Anniņa bija redzējusi iespaidīgu bildi, kurā attēlots Baikāla ezers. Tā uz viņu bija atstājusi dziļu iespaidu, un radījusi pilnīgi nerealizējamu vēlēšanos - kādreiz ezeru redzēt savām acīm. Un nu – varat iedomāties – viņa bija aizvesta jau labu gabalu vēlamajā virzienā. Ilgāku laiku uzturoties lāģerī un pamazām iepazīstot kārtību, kāda tur valda, Anniņa saprata, ka, ja ieslodzītā ir vesela un stipra, viņu sūta vēl tālāk. Tā viņa šķitās izpratusi valdošo kārtību. Katrreiz , kad visas ieslodzītās stāvēja ierindā, un načaļņiki prasīja – vai žālobas par veselību nav, Anniņa spēra divus soļus uz priekšu un kliedza – Zdorov! Un patiesi – laiku pa laikam viņu atkal aizsūtīja tālāk. Nebija jau tik viegli izprast, kur tu, cilvēks, atrodies, un kur ir Baikāla ezers, bet bija arī ļoti izglītotas likteņa biedrenes, kas šajā ziņā palīdzēja, kaut arī karte bija jāzīmē smiltīs ar pirkstu. Beidzot Annņa jau sāka baidīties, ka viņu neaizsūta Baikālam garām. Bet - nemanot bija jau pagājuši vairāki gadi, pienācis Staļina kulta krišanas un vispārējais ieslodzīto reabilitēšanas laiks, un – jau esot stipri tuvu iecerētajam mērķim – Anniņa tiek brīvībā un tiek aizgādāta pretējā virzienā – uz mājām.

To nu visu viņa vairāku manu apmeklējumu laikā ir izstāstījusi, un tiešām jāsaka – mani stipri iespaidojusi.

Tajos darbības gados man tāds paradums – tiem gada laikā satiktajiem cilvēkiem, ar kuriem man izveidojušies sevišķi tuvi sakari, es gada beigās, ap Ziemassvētku laiku un Jaungadu , aizsūtu kartiņu ar apsveikumu un visa laba novēlējumiem. Anniņai arī. Steigā visu darīdama, es nevaru neko labāku izdomāt kā uzrakstīt – Cerams, Anniņ, ka jūs beidzot kādreiz ieraudzīsiet Baikāla ezeru. Vai kaut kā tamlīdzīgi. Katrā ziņā ezers tiek pieminēts.

Kā jau parasti, tas notiek lielā skubā, beidzot viss gatavs, sarakstītās kartiņas un aploksnes pastkastē iemestas, nu es apsēžos un sāku domāt. Ko es īstenībā tai Anniņai uzrakstīju? Kā viņa to sapratīs? Vai neizklausās pēc piedraudēšanas? Beigās man sametas tik šķērma dūša, ka es sagaidu algas dienu, saķeru taksi un aizdrāžu pie Anniņas. Tālu jau nav. Ieraugu Anniņu un kliedzu pa gabalu – Anniņ, Anniņ – kā jūs sapratāt to, ko jums rakstīju? Anniņa pagriežas pret mani ar laipnu smaidu un saka – Nebaidieties, es visu pareizi sapratu.

Esmu vienam otram šo izstāstījusi un dabūjusi novērtējumu – abas vienādi gudras. Uzskatu to par komplimentu.

Pierakstīts 2022. gada martā

Muzeja atradumi

Tue, 14 Jun 2022 00:00:00 +0000

Muzejā ir notikuši visādi brīnumaini atradumi. Viens no lielākajiem – Akmens ielas muzeja kapitālā remonta laikā. Muzeja krājumi, dokumentācija un mēs paši uz vairākiem gadiem bijām evakuēti uz pagaidu telpām toreizējās Ļeņina, tagadējās Kuldīgas ielas viena nama sētas mājā. Bet man vai kādam citam katru rītu un vakaru bija jāierodas, lai atslēgtu un pieslēgtu signalizāciju. Kādu dienu es atkal ierodos darba dienas beigās, lai veiktu šo pienākumu, un konstatēju, ka mūsu remontvīri iegrimuši dziļās vēstures studijās. Izlauzuši kādu no vairs nevajadzīgām sienām kambarītī, kas atradās aiz muzeja kases galda, viņi atklājuši, ka aiz tās atrodas pāris kastes – nu, tādu kartupeļu kastu lielumā, kas pilnas ar dažādiem papīriem. Kad nu es ieradusies, viens man deklamē priekšā Ulmaņa apsveikuma telegrammu Ventspils pilsētas galvam, cits lasa kara laika Ventas Balss numuru par boļševiku zvērībām austrumu frontē, cits gaida savu rindu ar saviem vēsturiskiem atklājumiem. Bet lieta skaidra mums visiem. Kārtējos laika griežos daļa no materiāliem, kurus varēja konfiscēt un iznīcināt, bija noglabāti priekš nezināmas nākotnes. Tā jau vēl nebija pienākusi. Bija tikai kāda 1980. gadu pirmā puse. Mēs papīrus glīti sakārtojām un aizstiepām uz citu slepenu kambari drošā vietā – aiz direktora kabineta. Sveša acs jau tur neielūkojās. Viss pamazām sagaidīja savu laiku.

Tā aizvien teica mana vecā oma – ar laiku viss piepildīsies. Pēc tam vienmēr padomāja un piebilda – ja tik piedzīvos.

Pierakstīts 2022. gada februārī

Vai jums ir kaut kas pret sarkano krāsu?

Tue, 14 Jun 2022 00:00:00 +0000

Kādreiz mēs pārbaudījām iebraukušos ārzemju latviešus ar anekdošu palīdzību. Ja viņi saprata mūsu stāstītās anekdotes – un to jau varēja redzēt – tad viss kārtībā, ar viņiem varēja runāt. Bet bija arī tādi, kas nesaprata. Viņus izglītot mēs neuzņēmāmies. Nebija jau laika.

Kad es domāju par mūsu jauno paaudzi, es saprotu, ka viņi arī tos laikus nesaprastu.

Par padomju laikiem kaut ko pilnvērtīgu varētu uzrakstīt tikai tajos dzīvojis postpadomju cilvēks. Es ceru, ka kāds to izdarīs. Es spēju atainot tikai vienu otru sīku epizodi. Viena no tām - dokumentāla, kaut savā laikā nevīžoju noskaidrot precīzu notikuma laiku, bet ne tur ir lietas būtība.

Padomju iekārta laika gaitā bija izveidojusi savus rituālus, principā tos aizlienējot no dažādām reliģiskām izpausmēm – gājieni, svētbildes, sprediķi, ceremoniālas norises. Bija arī izveidots dažādu svināmu un atzīmējamu gadadienu cikls, kas nemitīgi attīstījās, jo gadi gāja uz priekšu, neapaļas jubilejas kļuva par apaļām un tāpēc ar dubultu jaudu atzīmējamām, un atzīmējamu notikumu bija traki daudz – padomju varas dibināšana un atjaunošana, Latvijas PSR dibināšana, PSRS dibināšana, pionieru, komjauniešu utt., utt. organizāciju dibināšana, Lielā Tēvijas kara uzvarēšana, 1. Maija un visādu starptautisku darbaļaužu padarīšanu atzīmēšana, piecgažu izpildīšanas četros gados un septiņgažu izpildes piecos gados, un tad nāca vēl visi svarīgie PSKP kongresi ar saviem svarīgajiem lēmumiem par sociālisma uzvarēšanu pilnīgi un galīgi un visu pārējo, ak – visu jau nevar ne atcerēties ne uzrakstīt. Bet, ja jubileja bija daudz maz apaļa – un ar laiku katra tāda kļuva – tad attiecīgajā datumā katrā apdzīvotā vietā tika noturēta svinīga sapulce ar vadošo sabiedrības daļu priekšgalā, un ar darbaļaužu piesaistīšanu iespējamos apjomos, lai visi varētu noklausīties svinīgo referātu. Tas viss norisinājās populārākajā publiskajā vietā svinīgi izdekorētā zālē.

Ventspilī šī vieta neapšaubāmi bija tagadējais Kultūras nams, toreizējais Arodbiedrību centrālais klubs.

Te nu esam nonākuši līdz lietas būtībai. Klubā ir savi ilggadīgie darbinieki – dekoratori, skatuves strādnieki, apgaismotāji, elektriķi. Tie ir cilvēki, kuru uzdevums vajadzības gadījumā zāli svinīgi izdekorēt. Ar laiku tas viss viņiem tiktāl apnicis, ka kaut kas jāizdomā. Kad nu atkal pienākusi kāda svarīga notikuma ļoti apaļa jubileja un dots uzdevums zāli pēc iespējas krāšņāk izdekorēt, vīri piepūš vaigus un ķeras pie darba. No visām iespējamām vietām tiek savākts pēdējais sarkana auduma gabals, kluba zāles visas sienas izdrapētas ar sarkanu, savākti visi iespējamie plakāti un salikti pa virsu – ar vārdu sakot – izlietoti visi iespējamie resursi, un zāle zvēro vienā ugunīgā sarkanumā. Katrs, kas ienāk, ievelk elpu un saka – Aaaah!

Bet tas jau nav viss. Šādos svarīgos gadījumos nepieciešams augstākstāvošas instances apstiprinājums, un zāļu noformējumu pirms svinīgā notikuma vienmēr atnāk novērtēt partijas komiteja, kuru iemieso partijas Ventspils komitejas otrā – ideoloģiskā – sekretāre, un ilgu laiku Ventspilī tā ir visiem pazīstamā Aina Žanovna. Viņa ierodas arī šoreiz, noformētāju brigāde laipni atver durvis, Aina Žanovna saka – Aaaah!, un vīri dziļi nopietni stāv blakus šķietamā klusā lepnībā. Pēc ilgāka klusuma brīža Aina Žanovna bikli ierunājas – Viss jau ir labi, bet vai jums nešķiet, ka tā sarkanā krāsa ir mazliet par daudz? Vīri nedaudz sašutuši. – Bet, Aina Žanovna, vai tad jums ir kaut kas pret sarkano krāsu??? Nē, nē, Ainai Žanovnai nav nekas pret sarkano krāsu, un tā arī viss paliek.

Katrs, kas ienāk zālē, uz mirkli apstulbst un saka – Aaaah!

Un tas jau arī ir tas, kas vajadzīgs.

Pierakstīts 2021. gada oktobrī

Valsts noslēpums

Tue, 14 Jun 2022 00:00:00 +0000

Padomju laikā par padomju pilsoņu un muzeju darbinieku pareizu ideoloģiju rūpējas visi – partija un valdība, izglītības sistēma, prese, radio un televīzija, Muzeju pārvalde un tās organizētie dažādie kursi, kuros, kā tas tomēr jāatzīst, bez visa pārējā māca arī daudz un dažādas katra laika muzeju darbiniekiem nepieciešamās iemaņas.

Bet, lai aiz ļaunprātības vai vieglprātības netiktu izpausti svarīgi valsts noslēpumi vai arī netiktu kaut kādā veidā apšaubīta neizbēgamā komunisma uzvara, vai lai netiktu rādīts kaut kas laimīgo šodienu kompromitējošs vai ļauno pagātni cildinošs, par to rūpējas Galvenā Literatūras pārvalde, ko latvieši, kas šo iestādījumu iemantojuši reizē ar padomju varu, sauc no krieviem palienētā vārdā – Glavļits. Tā ir padomju cenzūra.

Laiku pa laikam muzeju apmeklē Glavļita pārstāvji. Vairumā gadījumu tās ir uztrauktas un nervozas sievietes. Tas ir tipiski padomju iekārtai – pārbaudītāji bieži vairāk nobijušies nekā pārbaudāmie. Viņu atbildība tak nesalīdzināmi lielāka. Ja nu patiesi pēc viņu pārbaudēm kas paliks nepamanīts – tad nepatikšanas pašiem pārbaudītājiem daudz nopietnākas. Kas tad mēs - pārbaudāmie. Mēs vienmēr varam izlikties par muļķiem. Protams – runa arī iet par 1960.-1980. gadiem – gluži pie siena jau nevienu vairs neliek.

Ekspozīcijās nedrīkst parādīties kartes, īpaši ar mērogu, grupu uzņēmumi, ja par visām tur attēlotām personām nav skaidrs, ka neviens – ne pats ne arī tuvs rads nav bijis ne Sibīrijā ne cietumā, ne arī emigrējis un atrodas ārzemēs. Un ir vēl daudz citu bīstamu un uzmanāmu momentu. Nedrīkst parādīties Ventspilī fotografētas militārpersonas formās, kas varētu liecināt, ka Ventspilī izvietotas kaut kādas karaspēka daļas. Nedrīkst pieminēt nevienu latviešu vai ārzemju autoru, kurš ir kaitīgās jeb aizliegtās literatūras sarakstos, un tādi saraksti iznāk periodiski un plaši. Bet mēs jau paši labi zinām, ko drīkst un ko nedrīkst – tā ka pie mums bieži neatrod kaut ko valsts drošību apdraudošu.

Tā nu kārtējo reizi tiek pārbaudīts gan Ventspils pilsētas muzejs gan Brīvdabas muzejs. Un, kas to būtu domājis – Ventspils muzejā atrodas kaut kas traki aizdomīgs. Karte! Ar virsrakstu – 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas kaujas ceļš. Kā zināms, šī ideoloģisku motīvu dēļ Otrā pasaules kara (toreiz to dēvē par Lielo Tēvijas karu) laikā organizētā Sarkanās Armijas sastāvdaļa piedalījusies kaujās Ļeņingradas - Novgorodas apkaimē, tad Madonas un Rīgas operācijās, visbeidzot arī Kurzemes cietoksnī. Tad nu šīs apdzīvotās vietas baltā lapā kā punkti iezīmētas un ar bultām savienotas. Par mērogu nav ne runas. Un vispār – esam šo shēmu aizlienējuši no skolas mācību grāmatas. Neatceros, no kādas klases. Bet uzbudinātajai Glavļita pārstāvei nevaram to grāmatu parādīt, jo tā jau atdota atpakaļ attiecīgajam skolas bērnam. Kad nu apzvēram ar visu veidu zvērastiem, ka izkopējums no skolas mācību grāmatas ar visu atsauci tiks viņai tuvākā laikā nogādāts, mums ļauj uz karstām pēdām neraut ārā aizdomīgo objektu no ekspozīcijas, bet pagaidīt. Ar to nu kaut kā tiekam galā.

Bet Brīvdabas muzejā lieta daudz lielāka - tīri fiziski - un ļoti nopietna. Šis muzejs, kā vispārzināms, pēta zvejniecību, tai skaitā arī Ventspils zvejnieku kolhozu Sarkanā Bāka. Tas ir Latvijas PSR lielākais zvejnieku kolhozs. Bez piekrastes zvejas laivām tam pieder viens vai divi lielie jūras zvejas traleri (saīsinājumā BMRT) un vairāki vidējie (saīsinājumā SRT). Tie uzturas Atlantijas okeānā vai Ziemeļjūrā vairākus mēnešus, zvejo un pārstrādā sazvejotās zivis, kaut arī ārzemju ostās nedrīkst ieiet. Atlantijas okeāns kā zvejas vieta nav noslēpums. Par to raksta presē, par to runā radio un to rāda televīzijā. Šis fakts ekspozīcijā atspoguļots sekojoši. Uz lielas planšetes – kādi 3×2 metri – kas izvietota gandrīz pie pašiem griestiem, stipri nosacīti attēlotas abas zemeslodes puslodes. Ievilktas tikai kontinentu robežas, valstis nav atzīmētas. No papīra izgriezti divi lielāki un vairāki mazāki (cik nu tajā laikā Sarkanajai Bākai pieder) zvejas traleru aptuveni silueti un iekaisīti lielajā zilajā ūdens plašumā starp Eiropu un Ameriku, kas, kā esam skolā mācījušies, saucas Atlantijas okeāns. Iespaids neapšaubāmi vairāk dekoratīvs nekā informējošs. Bet tas nekavē nabaga pārbaudītājai krist izmisumā. Karte! Un sakari ar ārzemēm! Un iešifrēts kuģu skaits! Un vispār – fakts kā tāds! Mēs viņu mierinām kā mācēdami un beidzot galvojam, ka dabūsim atļauju no pašiem padomju robežsargiem šādu infomāciju izplatīt. Robežsargi dažkārt ir šāda veida domstarpību izšķīrēji un pretēji saviem civilajiem kolēģiem apveltīti ar zināmu veselo saprātu. Vairs neatceros, kā tas viss tiek atrisināts, bet to gan atminu, ka kaut kāds kompromiss tiek panākts, jo aizdomīgais dekoratīvais elements vēl ilgi rotā Brīvdabas muzeja ekspozīciju.

Muzejā ir vēl viena valsts noslēpumu izpaušanas iespēja. Tā ir atsauksmju grāmata. Tā, redzamā vietā nolikta, ir nepieciešams muzeja atribūts. Darbaļaudīm jādod iespēja izteikt savas uzslavas un kritiskās piezīmes. Organizēto ekskursiju vadītāji arī vienmēr savas pateicības ieraksta. Ar civilpersonām tā lieta ir vienkārša. Bet ar armijas daļām - ja tās paraksta savu blagodarnostj (pateicība), minot savas karaspēka daļas numuru – lieta ir bīstama, jo tā jau ir valsts noslēpuma izpaušana. Ventspilī drīkst būt tikai robežsargi. Tāpēc atsauksmju grāmatas ir cenzoru pārbaudes objekts, visas lapas ar valsts noslēpumiem tiek bez žēlastības izplēstas.

Un noslēpums tiek saglabāts.

Pierakstīts 2021. gada novembrī

Pasts un seifs

Mon, 13 Jun 2022 00:00:00 +0000

Šis ir mutvārdu atmiņu gabaliņš – bet, kā katrā mutvārdu daiļrades paraugā, tajā ir vairāk vai mazāk patiesība. Sākas tas 1945. gada maijā – 9. maijā ir kapitulācija, kā tolaik uzskata, bet Sarkanā armija ienāk kādas dienas vēlāk. Nav zināms, īsti kurā datumā, bet drīz vien pie Ventspils pasta (ēka Kuldīgas ielā, ko mēs šodien saucam par Veco pastu) piestāj militārs vāģis, izlec ārā pulciņš padomju karavīru, ieskrien pastā, pagrūž nost darbiniekus, sakampj lielo pasta seifu, ar pūlēm iedabū mašīnā un aizbrauc.

Paiet pāris desmit gadu. Toreizējais pasta priekšnieks ir jau vecs un dodas pensijā. Viņš pasauc jauno pasta darbinieku, kas nu paliks viņa vietā, sniedz tam seifa atslēgu un saka – Glabā nu tu tālāk to atslēgu, varbūt viņi beidzot gribēs apskatīties, kas tai seifā iekšā. –

Taisnību sakot, man nav ziņu, vai atslēgu pasta darbinieki glabā vēl šodien, vai nu vairs nē.

Pierakstīts 2022. gada martā

Zvejnieku krogi Ventspilī – pēc Otrā pasaules kara

Mon, 13 Jun 2022 00:00:00 +0000

Runa ir par pirmajiem pēckara gadiem. Nodibinājies zvejnieku artelis, nacionalizēti zvejas rīki; viss, kas saistīts ar pārtikas ieguvi, ir tautsaimnieciski svarīgs, un zvejnieki kļūst par savam laikam salīdzinoši labi atalgotu sabiedrības daļu.

Nav jau tā, ka Ventspilī visi zvejnieki dzīvotu Ostgalā. Bet Ostgalā sākas un beidzas viņu ikdienas darba gaitas. Tāpēc Ostgals ir stratēģiski svarīgs. Tas tiek apzināti apgādāts ar vietām, kur var katrā laikā dabūt šņabi un desu maizi.

Ostgala centrā – Kapteiņu ielā, necilā ķieģeļu ēciņā atrodas krogs, kas saucas Koreja. Tolaik plosās Korejas karš (1950-1953). Kas un kāpēc tur kaujas, varbūt visiem nav gluži skaidrs, bet kara darbība ar kritušajiem saistās, un tādi te arī gadās. Atšķirībā no īstā kara, Kapteiņu ielas Korejā kritušie pēc kāda laika augšāmceļas un iet uz mājām. Vēlāk šajā ēkā atradīsies Ostgala gaļas bode, pēc tam maizes veikals.

Bet visiem izslāpušajiem te vietas nepietiek. Drīz vien Vasarnīcu ielā parādās diezgan plaša celtne, koka, bet pārvietojama – tā stāv uz priedēm apaugušā Vasarnīcu un tagadējās Kroņa, toreizējās Jūras ielas stūra ar fasādi pret Vasarnīcu ielu. Celtnē var ietikt, pārvarot dažus pakāpienus, dziļumā lete ar bufetnieci, pudelēm un uzkožamajiem, priekšā vai tik nav vieta pāris galdiņiem. Es arī šo vietu miglaini atceros, jo, ja gadās kāda kapeika, tur var ieiet un nopirkt, piemēram, vienu šokolādes konfekti. Šī vieta gūst nosaukumu Betlēme. Vai tas tāpēc, ka te arī krīt un augšāmceļas, vai tāpēc, ka uz priežu saknēm var dusēt saldi kā silītē, īsti nav zināms. Tikai pēc kāda laika valdīšana konstatē, ka guļošie dažkārt traucē satiksmi pa Vasarnīcu ielu. Tāpēc celtni, kas būvēta uz tādām kā augstām paviļām, pēc kāda laika ievelk dziļāk priedēs. Tā šī problēma tiek atrisināta.

Pa diagonāli pretī uz Vasarnīcu ielas un Lielā prospekta, kas tolaik saucas Brīvkalna iela, stūra, vietā, kur kādreiz pacelsies un kādu laiku stāvēs Jurija Gagarina piemineklis, atrodas pagara zaļi krāsota koka ēka, ar garo fasādi pret Vasarnīcu ielu. Tas ir Garais krogs. Tikai stipri vēlāk es sapratu, ka tā vēl celtne, kas, iespējams, saglabājusies no šī gruntsgabala senā – pirms 1. pasaules kara – un ilggadīgā nomnieka Raizona laikiem, un tolaik saukta Raizona muižiņa. Tā cara laikā ir viena no Ventspils piepilsētas muižiņām, kā Reinkes (tagadējais Reņķa dārzs), Gūtšmita (vēlākais Lunaparks – kvartāls starp Vasarnīcu ielu, Lielo prospektu, Puškina un Jūras ielām) un vēl vairākas piepilsētas muižiņas. Kādu laiku nu tā kalpo kā krogs. Vēlāk šajā ēkā būs pārtikas veikals.

Pa Vasarnīcu ielu tuvojoties tagadējai Jūras, toreiz 1. Maija ielai, gandrīz blakus viens otram atrodas divi kioski. Tie ir Zaļais kiosks un Baltais kiosks.

Zaļais kiosks ir zaļi krāsota koka divstāvu celtne. Atrodas Vasarnīcu ielas malā iepretī tagadējai Karlīnes, toreiz Baltijas ielai. Otrā stāvā smērē sviestmaizes, pirmā stāvā pa lodziņu tās tirgo kopā ar dzērieniem. Kā celtne tas saglabājies vēl no starpkaru perioda, kad Gūtšmita muižiņas teritorijā bija iekārtota publisku pasākumu vieta, saukta Lunaparks. Zaļais kiosks tiek pieminēts jau kopš 1930. gadu sākuma un nez kāpēc toreiz saucas Santa Lūcija. Pati kādreizējā muižiņas ēka, kas atradās uz Zviedru vaļņa iepretim tagadējai Ventspils domes ēkai, tolaik kalpoja kā kafejnīca. Padomju laikā tā būs dzīvojamā ēka un izzudīs tikai 1970. gados.

Dažus soļus tālāk uz paša stūra ir mūra Baltais kiosks. Par tā celšanu ar lepnumu ziņo Ventas Balss 1939. gada jūlijā: „Vasarnīcu - 15. maija ielu stūrī nojauc veco šķībo koka kiosku, tai vietā jauns, moderns mūra kiosks ar telpu dežurējošam policistam.” Ulmaņa laikos Jūras iela tika pārdēvēta par 15. maija ielu – kā zināms, tas ir datums, kad notiek Ulmaņa apvērsums. Baltais kiosks jau saglabājas diezgan ilgi, šķiet, tiek pat jaunajos laikos privatizēts, bet pēc tam tomēr nojaukts.

Baltais kiosks kalpo tādiem pat mērķiem kā Zaļais. Bet nav jau tā, ka tikai šņabi tur var dabūt. Dabūjamas arī konfektes, limonāde, papirosi Belomorkanal un Kazbek, cigaretes Pamir un Prīma, un vasarās tirgo starp divām apaļām vafeļu ripiņām iespiestu saldējumu. Ir lielā porcija un mazā porcija. Lielā, protams, labāka, bet tā parasti sāk jau pilēt un tecēt, iekams pagūta apēst.

Rūpīgi ar visu iedzeramo vietu dislokāciju iepazīstoties, jākonstatē, ka viens punkts palicis nenosegts. Tā ir izeja no Ostgala pa Valdemāra ielu. Taču arī te tiek rasts risinājums. Tepat netālu no Avotakas laukuma Valdemāra ielas kreisajā pusē ir ķieģeļu celtne ar aklo sienu pret ielu. Sienā izveido loga vietu (izsit ambrazūru – saka karus pieredzējušie zvejnieki), un tirdzniecība pa aizslēģojamu logu var sākties arī šeit. Šai vietai kādu nosaukumu gan vairs neviens nevar atcerēties.

Nu vairs no Ostgala nevar izkļūt ne iekšā, ne ārā, neuzduroties kādai stipro dzērienu tirdzniecības vietai.

Jāpiebilst, ka tirdzniecības vietas ir zvejnieku kooperatīva īpašums. Tā nu vismaz daļu no zvejnieku nopelnītā var atkal dabūt atpakaļ.

Paies kādi gadi, pamazām šīs iedzertuves izzudīs, bet zvejnieki kļūs vēl bagātāki un pārcelsies uz lepnākiem krogiem.

Pierakstīts 2012. gada 28. septembrī

P.S. Kad šo materiālu publicēja vietējā Ventspils presē, atradās nosaukums vietai Valdemāra ielā – “Pie Batjka”. Bet es to nebiju zinājusi.

Volta loks

Sun, 12 Jun 2022 00:00:00 +0000

Volta loks ir tāda sprauga
Kuru Ampērs pārlēkt rauga.
Volts – to minēt nebūs grēks –
Ir šīs strāvas dzinējspēks.
Strāva neblandās kā teļš,
Kirhofs rāda, kur tai ceļš.
Un, kad strāva vados dodas,
Džoula siltums tajos rodas.
Ampērs steidzas vadā iekšā,
Oms tam aizliek kāju priekšā,
Vadi kūp un dzirkstis jūk,
Ampērs Omam garām sprūk.
Spriegums aiziet strāvai priekšā,
Strāva netiek vadā iekšā.
Ampērs domā – nu ir slikti,
Tinumi par biežu likti.

Šos pantiņus, fiziku mācoties, savā laikā sacerējuši Ventspils vidusskolas skolēni – sen atpakaļ, vēl 1930. gados. Līdz mūsdienām tos bija saglabājuši vecie Ventspils skolotāji, kuri savu darbību sāka jau pirms kara. Toreiz skolēnus sauca par skolēniem, nevis izglītojamajiem – kā šodien, viņiem mācīja visādas noderīgas mācības – tai skaitā dabas mācības un loģiku ; skolu beidzot, viņi ne vien prata lasīt, rakstīt un runāt, bet šo to sajēdza no dabas likumiem un pasaules kultūras. Kad es šodien klausos, ka fizikas eksāmena ieviešana vidusskolās ir gandrīz vai nepārvarama problēma, no kuras paši pedagogi ir sabijušies vairāk nekā skolēni, jo nez kas var tad atklāties, gribu palīdzēt ar šiem pantiņiem grūtajā elementāro zināšanu apgūšanas ceļā.

Kaut kā negribās, lai Latvijā dzīvotu māņticīgākā tauta Eiropā, Latvijas Republikas Profesiju klasifikatorā (Labklājības ministrija, aktualizēts 2020. gadā) joprojām būtu piesaukti – astrologs, hiromants, okultists, zīlnieks, ekstrasenss un tamlīdzīgi, puse no medicīnas studentiem ticētu ļaunai acij, šķietami inteliģences pārstāvji savukārt ticētu melniem kaķiem, dzegužu kūkošanai un tam, ka utis galvās rodas no smagiem dvēseles pārdzīvojumiem. Bet tur nekas cits nevar palīdzēt, kā izglītība.

Pierakstīts 2022. gada 30. maijā