Kas ir augšā, kas ir apakšā – to skaidri nevar zināt. Te ir svarīgi tas, vai stāv uz galvas vai stāv uz kājām. Visi saprot, ka dažus grafikus labāk aplūkot, stāvot uz galvas.
Bet šodien nav tik svarīgi grafiki. Šodien svarīga ir publicitāte. Kā panāk publicitāti? Pareizi – ar reklāmu. Ar reklāmu panāktu publicitāti sauc par reitingu. Kādam jābūt reitingam? Pareizi . Reitingam jābūt augstam.
Bet reklāmu ir tik, ka uz katru planētas iedzīvotāju iznāk daudzums, ko neviens nespēj ne izlasīt, ne apskatīt. Tāpēc reklāmas ātri pagaist no redzesloka – jo visums, uz kura to varētu izvietot, esot ierobežots, kā māca Karels Čapeks, kurš to kaut kur izlasījis, un dialektika prasa, ka vienas reklāmas dod vietu citām reklāmām.
Latviešu valodas alfabēts, kas, kā vispārzināms, palienēts no latīņu alfabēta un pašlaik sastāv no 33 burtiem, ir neglābjami sabojāts. Par nelietojamiem ir atzīti burti Z un V, bet šodien Tv4 studija vēstīja par vēl kādiem turpmāk nelietojamiem burtiem, skaitā 5 vai 6, kas apzīmēja visādas kaitīgas parādības, bet es uztraukumā tos vairs neatceros. Nav šaubu, ka nelietojamo burtu skaits vēl augs. Es, piemēram, nesaprotu, kāpēc mēs neatsakāmies no burta K, ar kuru sākas vārds KRIEVS. Ko lai dara tie, kam uzvārdi sākas ar sliktiem burtiem, tie, kam, nedod dieviņš, uzvārds ir Krievs vai Krieviņš? Nesaprotu, ko darīs pats Volodimirs Zeļenskis – viņa iniciāļi tak ir VZ!!
Jādomā, ka tai pašā komunisma cēlāju izglītošanas kampaņā, kuras ietvaros organizētā lekcija notiek Ugālē un ir jau aprakstīta, notiek lekcija arī Ventspils kultūras darbiniekiem. Uz to sasaukti kultūras un arī izglītības darbinieki. Notiek Ventspils 4. vidusskolā. To organizē pati Ventspils partijas komiteja, tāpēc par apmeklētību priekšniecība ļoti noraizējusies. Es arī paklausīgi dodos no Akmeņu ielas muzeja uz 4. vidusskolu. Ejot mani apsteidz pulciņš vīru, acīmredzot iebraucēji, rāda uz skolas balto silikātķieģeļu korpusu un prasa – Eto portovije mastjerskije? Es atbildu – Ņet, eto škola. – Un domās piebilstu – Tā ir skola, kurā mācās mani bērni.
Mana pirmā etnogrāfiskās ekspedīcijas vieta bija neaizmirstamais Zlēku Pasilciems. Tas bija tālais 1971. gads. Kādi toreiz tur vēl dzīvoja veci, gudri zemnieki, un es biju tik dumja, ka nemācēju viņus kā pienākas izprašņāt, ko pēc tam simtkārt nožēloju.
Vecdobru mājās dzīvoja vecais Ziņģis Krists – tas pats, kurš vēl atcerējās cara laiku krievu arheologu veiktos arheoloģiskos izrakumus turpat netālu – Pasilciema kuršu ugunskapos, kur gulēja viņa paša senči. Viņa mājās bija saglabājušās dažas stipri arhaiskas iezīmes – telpa ar vaļēju pavardu, bez skursteņa, un vēl daža laba etnogrāfu ielīksmojoša parādība. Kad pēc tam aizvedām uz turieni Zinātņu akadēmijas etnogrāfu, viņš priecājās kā bērns un solīja nākamā vasarā braukt, visu sīki uzmērīt un fiksēt, jo tādas lietas nekur vairs nebija saglabājušās.
Tā var būt 1970. gadu nogale un 1980. gadi. Ir tāds periods, kad lielākās Ventspils viesnīcas Dzintarjūra fasādes logi uz svinamajiem Oktobra sociālistiskās revolūcijas svētkiem (bet vai uz 1. Maija svētkiem arī – nevaru atcerēties) tiek aizsegti ar PSKP Centrālkomitejas locekļu portretiem. Vai varbūt tas ir Politbirojs. Ej tu sazini. Katrā ziņā gan militārās formās, gan privātos uzvalkos tērptu vecišķu vīriešu daudzums ir kādi vairāki desmiti.
No ārpuses uz viesnīcu skatoties, tā nemaz neliekas, bet patiesībā tie logi un līdz ar to portreti ir varen lieli. Es to zinu, jo bieži viesojos pie māksliniekiem Ozoliņiem. Ingrīda Ģelze-Ozoliņa ir mana draudzene, bet Ansis Ozoliņš ir pilsētas galvenais mākslinieks. Viņu mājas kāpņu telpā ēkas pašā augšējā stāvā, kur atrodas mākslinieku darbnīcas, arvien kāds portrets ir pie sienas piesliets. Es, iedama garām, arvien pie tiem pamērojos un konstatēju, ka tādu kā mani portretētais varētu norīt veselu. Tik liels viņš ir. Bet kāpēc tie portreti allažiņ tur stāv? Redziet, tie vīri jau ir stipri gados. Nekad nav tā, ka pilns viņu komplekts nodzīvotu no vieniem svētkiem līdz otriem. Tad pilsētas galvenais mākslinieks izmanto zudušās personas portreta pamatni un uzglezno nākamo portretu. Tur galvenais, lai nemaisītos privāti un militāri tērptie – tas to lietu stipri apgrūtina, jo tad ir jāapkrāso lielas jaunas platības. Bet arvien ir sagādāta kāda rezerve – un viss notiek sekmīgi.
Ventspils muzeja vēsturē ir periods, ko sauc par Šulca laikiem. Tas ilgst no pilsētas muzeja dibināšanas 1945. gadā līdz Šulca darbības beigām — ap 1967.–1968. gadu. Notikums, par ko šeit runa, attiecināms uz 1960. gadu vidu.
Kaut kādā sakarībā Ventspilī ieradies pazīstamais latviešu tēlnieks Jānis Zariņš (1913–2000). Viņš ir Šulca laikabiedrs un tuvs paziņa — ne velti visi padomju laikā Ventspilī radušies pieminekļi ir viņa darbi. Tagad — sakarā ar viņa ierašanos — muzejā tiek organizēta publikas tikšanās ar ievērojamo mākslinieku.
Tas jau nu gadus 30-40 atpakaļ. Bijām iedomājušies pārbaudīt jau sen atrasto izcilāko arheoloģisko atradumu vietas cerībā atrast kādu ar tiem saistītu vēl nezināmu arheoloģisku objektu. Tas bija traki interesanti, jo izbraukājām visādus brikšņus un izrunājāmies ar visādiem cilvēkiem.
Užava ļoti bagāta ar dažādu laiku atradumiem, tas jau sen ievērots. Kad 1920. gados Emilis Melngailis, folkloras materiālus vākdams, nostaigā jūras krastu starp Liepāju un Ventspili, tad savās atmiņās par Užavu viņš saka apmēram tā – Nu, Užavā jau ne grāvracis nevar lāpstu zemē iedurt, lai kaut ko neatrastu.
Atkārtoti kopā ar etnogrāfu Saulvedi Cimermani apmeklēdama vairākas etnogrāfiski interesantas Ventspils novada zemnieku sētas, es pamazām sapratu starpību starp zinātnieku un muzejnieku. Cimermani interesēja apbūve. Viņš atcerējās katru detaļu, paksi, katru īpatnību. Es galvenokārt atcerējos cilvēkus. Daudzi man atmiņā iespiedušies ar vienu vienīgu izteicienu. Virpē – veca māja ar kalpu galu. Tupu takas malā, kaut ko rakstīdama, garām iet vecais saimnieks un mani uzbildina – Nu, ko tup kā lēls uz lop tak? Citās mājās vecā saimniece ar vērtējošu skatu nolūko savā bērnībā celto dzīvojamo māju un saka – Māj i sasīcs, bet vel turas. Tad apdomā un piebilst – Tikpat kā es. Bet kaut kur tālajā Sisē viena tantīte pavisam sērīga – Tā gāl, tā gāl – tikvien ir, ka klāt… Šo teicienu es uz vecumdienām atceros arvien biežāk.
Ar viņu esmu tikusies vienu pašu reizi.
Ja papūlētos, varētu noskaidrot datumu – tas notiek tad, kad atklāj pasākumu zāli Ventspils zinātniskajā bibliotēkā. Jaunā zāle izbūvēta blakus esošajā vecajā Reinku noliktavas ēkā, kas nu restaurēta, rekonstruēta un otrā stāva līmenī savienota ar jau esošo bibliotēkas namu. Gaidāmais notikums pulcējis diezgan plašu apmeklētāju pulku, ieeja uz atklājamo zāli vēl slēgta, visi salasījušies bibliotēkas otrā stāva lasītavā un gaida svinīgo brīdi. Bet tas kavējas. Jau desmit minūtes pāri noteiktajam laikam, jau divdesmit, jau pusstunda. Tad izplatas ziņa, ka viss tā notiek tāpēc, ka nav vēl atbraukusi uz pasākumu aicinātā Zinātnes un izglītības ministre. Ministre tolaik ir Baiba Rivža no Latvijas Lauksaimniecības universitātes, un, ja bez viņas nevar atklāt, tad viņa ir jāgaida – to visi saprot. Es arī, jo es arī maisos pa šeit sanākušo pūli un gaidu kā visi pārējie.
Šis ir noticis Ugālē. Esmu to dzirdējusi atstāstos un reiz pat lasījusi pieminētu kaut kur presē – neatceros vairs ne kur, ne kad. Bet tas varētu būt kāds astoņdesmito gadu sākums vai vidus.
Lieta grozās ap pasākumu, ko tolaik sauc vai nu par politisko trešdienu vai par politisko ceturtdienu – nevaru vairs atcerēties. Lieta tā, ka, neskatoties uz sociālisma uzcelšanu pilnīgi un galīgi, par sociālistiskās sabiedrības atsevišķiem indivīdiem jāsaka, ka viņu zināšanas pasaules politikā un Padomju Savienības izšķirošajā lomā komunisma neizbēgamajā uzvarā nav sevišķi spožas, un ir jārūpējas par to nemitīgu uzlabošanu un papildināšanu. Tādēļ tiek ieviestas šīs politiskās, nu, teiksim – trešdienas. Šajās dienās tiek organizētas plašas darbaļaužu pulcēšanas un izglītošanas darbs, kas izpaužas pieredzējušu lektoru ataicināšanā, kuri tad mūs izglīto. Tas notiek gan pilsētā, gan rajonā. Ugālē darba ļaudis sapulcina šim nolūkam piemērotā vietā – Ugāles vidusskolā. Tur nu sanākuši savus traktorus un kombainus, savas fermas, pļavas un ganības, kantorus un visu pārējo pametušie kolhoznieki klausīties svarīgo informāciju. Šoreiz runa ir par Nikaragvu. Tā ir priekš latviešiem stipri tāla un sveša zeme, bet tur notiek svarīgas lietas – pārāk neiedziļinoties Nikaragvas iekšpolitikā, aprakstītajā laikā iznāk, ka tajā saduras arī ASV un PSRS intereses, jo viena grib, lai Nikaragva kļūst par otru Kubu, bet otra atkal negrib. Mēs, protams, gribam un tāpēc klausāmies lekcijas par Nikaragvas darbaļaužu cīņu par sociālismu un to, cik ļoti mēs viņus atbalstām. Lekciju klausoties, publika pamazām sāk gurt, galvas slīgst arvien zemāk, vienīgās skaņas – lektora balss, miegaina šņākšana un mušu sīkšana.