Apmācība mutvārdu vēstures un dzīvesstāstu intervēšanā | Mutvārdu vēsture Latvijā

Ievads

Sat, 28 Sep 2019 00:00:00 +0100

Intervija – pētījuma sastāvdaļa

Mutvārdu vēstures pieeja balstās kvalitatīvo pētījumu metodoloģijā, kas personisko pieredzi uzlūko kā nozīmīgu resursu sociālās dzīves izpētē, kā arī indivīda un sabiedrības mijattiecību analīzē. Pētījuma avoti ir mutvārdu vēstures un dzīvesstāstu intervijas.

Turpmāk runāsim par to, kā veidot biogrāfisko – mutvārdu vēstures vai dzīvesstāstu pētījumu un kā rīkoties intervētājam, lai rosinātu vērtīgas intervijas tapšanu.

Mutvārdu vēsture vai dzīvesstāsts?

Jēdzieni mutvārdu vēstures un dzīvesstāsta intervija pirmajā brīdī šķiet līdzīgi un dažkārt arī tiek lietoti vienādā nozīmē. Tomēr starp abiem biogrāfisko interviju veidiem ir redzamas atšķirības.

Dzīvesstāsta intervijas mērķis ir atraisīt cilvēku stāstam par savu dzīvi. Tajā daudz lielāka loma ir stāstītājam. Notikumu izkārtojums, secība un akcenti izriet no stāstītāja. Dzīvesstāsts atklāj stāstītāja personību dzīves notikumu sižetiskā risinājumā. Intervētājam vienlaikus gan dziļi jāiejūtas stāstāmajā, gan jāprot distancēties, lai novērtētu, cik izsmeļošs ir stāsts un kas prasa papildus skaidrojumu.

Mutvārdu vēstures (MV) interviju veido pilnīgi vai daļēji strukturēta saruna par izvēlētām tēmām, pieredzēm, notikumiem, vērojumiem. Tomēr MV intervija nav vērsta uz to, lai saņemtu atbildes uz jautājumiem, bet gan, lai iegūtu personīgajā pieredzē sakņotu izvērstu vēstījumu.

Izvēli starp dzīvesstāsta vai mutvārdu vēstures interviju nosaka pētījuma mērķis: pagātnes notikumu vai konkrētas situācijas rekonstrukcija jeb dzīvesstāsts kā personības spogulis – gan sižeta izvērsumā, runas veidā, valodā.

Tā, piemēram, pētījumos par izceļošanu Otrā pasaules kara beigās vai Latvijas iedzīvotāju repatriāciju 20. un 21. gs. mijā uzmanības centrā ir notikumi, kas skaidrojami mutvārdu vēstures intervijās. Turpretim, lai labāk izprastu kultūras identitāti (piemēram, lībiešu, suitu, sēļu identitāte vai kādas paaudzes raksturīgās iezīmes), jāieklausās dzīvesstāstos. Lokālās kultūras pētījumos svarīgi ir gan dzīvesstāsti, kas atklāj stāstītāja raksturu un personību, gan arī mutvārdu vēstures pieeja, lai noskaidrotu notikumus, kopējo pieredzi, paradumus, rituālus, kas iesakņojušies cilvēku apziņā.

Intervēto cilvēku parasti saucam par stāstītāju, teicēju (no folkloristiem pārņemts kompetenta stāstītāja apzīmējums) vai arī par autoru, jo katrs stāstītājs savu dzīvesstāstu intervijā rada no jauna un ir tā autors.

Intervētājam jābūt elastīgam, lai pārslēgtos no dzīvesstāsta intervijas pieejas uz mutvārdu vēstures pieeju, un otrādi. Jāspēj reaģēt uz situācijas vai stāsta pavērsieniem. Intervētājam var nākties pielāgot savu taktiku un arī intervijai atvēlēto laiku, sastopoties ar ļoti runīgu vai gluži otrādi – mazrunīgu cilvēku. Abos gadījumos ir jāspēj pielāgoties situācijai.

Biogrāfisko interviju var ierosināt sastapts cilvēks, neatkārtojama pieredze, spilgta, radoša personība. Mutvārdu vēsturē stāstītāju izvēlas, vadoties no pētnieku interesējošās pieredzes.

Vēsture nav neitrāla

Mon, 16 Sep 2019 00:00:00 +0100

Vēstures pētnieki 20. gadsimtā nāca pie atziņas, ka vēsture nav neitrāla un objektīva pagātnes notikumu atspoguļotāja. Vēsturnieks aktualizē notikumus, kuri šķiet svarīgi no tagadnes skata punkta un interpretē tos atbilstoši savai pieredzei, personīgajiem uzskatiem, sabiedriskai domai vai valdošai ideoloģijai. Subjektīvais viedoklis nevienā vēsturnieka darbā nav izslēdzams.

Mainās valsts un vēstures skaidrojums

Latvijā joprojām saduras atšķirīgas vēstures interpretācijas. Visuzskatāmāk tas izpaužas divos piemiņas datumos – 16. martā un 9. maijā. Otrā pasaules kara vēsturi šodien izmanto cīņā par politisko ietekmi. Cilvēku apziņa mainās lēnāk nekā oficiālā retorika pagātnes notikumu vērtējumā. Ne vienmēr var paļauties arī uz dokumentāriem avotiem, jo sevišķi pēc sabiedriskās varas maiņas valstī. Sava laika tiesu protokolos par bandītiem un dzimtenes nodevējiem sauc tos, kas pretojās padomju varai. Tagad, no neatkarīgas Latvijas valsts viedokļa, viņi ir nacionālās pretestības dalībnieki un varoņi.

Ko atklāj mutvārdu vēsture?

Pētot notikumus, par kuriem arhīvu dokumenti klusē, pētnieki atgriežas pie iepriekšējos gadsimtos pārbaudītas metodes – aculiecinieku un notikumu dalībnieku uzklausīšanas jeb mutvārdu vēstures. Mutvārdu vēsture kalpo ne tikai vēstures notikumu un ikdienas dzīves rekonstrukcijai, bet arī, lai izprastu pārmaiņu procesus sabiedrībā, kultūrā, cilvēku uzskatos un attieksmēs. Piemēram, kā mainās sabiedrībā valdošie uzskati un vērtības un kā tie iespaidojas no valdošā vairākuma viedokļa.

Mutvārdu vēsture ir kvalitatīvā izziņas metode un pētījumu avots sociālajās zinātnēs. Pretstatā akadēmiskai vēsturei, kas vadās no oficiālu institūciju apstiprinātiem dokumentiem un liecībām, mutvārdu vēsture pētījumos izmanto personīgas izcelsmes avotus – vēstules, dienasgrāmatas, memuārus, uzrakstītas vai izstāstītas atmiņas.

Mutvārdu vēsture atšķiras ne tikai ar pētnieciskajām tēmām un avotiem, bet arī priekšnesuma veidā, kādā tiek pasniegti pētījuma rezultāti. Mutvārdu vēstures pētījumu rezultātus var sagatavot publikācijai literārā vai mākslinieciskā formā.

Kad mutvārdu vēsture ir neaizstājama

Vismaz trīs virzienos mutvārdu vēsture ir neaizstājama:

dokumentējot dzimtas vēsturi;
lai noskaidrotu dzīvās kultūras tradīcijas,
lai dokumentētu lokālo – sava pagasta, novada, pilsētas vai mikrorajona vēsturi, profesijas, reliģiskās vai cita veida kopienas vēsturi, svētku svinēšanas paradumus, arī to, kā relatīvi neseni vēstures notikumi ietekmējuši un turpina ietekmēt cilvēku dzīvi tagadnē.

Intervija

Mon, 16 Sep 2019 00:00:00 +0100

Šajā kursa daļā detalizēti apskatīsim intervēšanu soli pa solim.

Kā izvēlēties cilvēku

Mon, 16 Sep 2019 00:00:00 +0100

Ļoti iespējams, ka sastopat cilvēku, kurš prot saistoši stāstīt par savu pieredzi, kas pats par sevi jau rada vēlēšanos stāstu iemūžināt. Tas var būt pirmais impulss uzsākt atmiņu dokumentēšanu skaņas ierakstā.

Otrs motīvs – uzdevums skolā vai studiju pētījumam, kas saistīts ar kādu izzinošu mērķi, kas liks izvēlēties noteiktas paaudzes vai pieredzes cilvēkus.

Piemēram, skaidrojot savas skolas, pagasta priekšvēsturi, dabas vai kultūras pieminekļu aizsardzības pamatus varat sākt pētīt, meklējot cilvēkus ar attiecīgu pieredzi. Tādus sameklēt palīdzēs vecākās paaudzes cilvēki, agrāko laiku avīžu un žurnālu raksti, bibliotēku sistemātiskais katalogs un, protams – nepazīstamu dzīves jomu varat sev pavērt ar Google meklētāja palīdzību.

Tikko kādu cilvēku, kas palīdz orientēties vēlamajā dzīves jomā, esat atradis, – tas jau ir pavediens pie nākamā cilvēka, kas var piekrist piedalīties intervijā. Un tālāk jau sāk darboties «sniega bumba» – kas veļas no viena intervējamā cilvēka pie nākamā, kura vārdu jums nosaucis iepriekšējais.

Trešais motīvs, ko labprāt atgādinām ikvienam – savu senču un ģimenes vēstures dokumentēšana. Noskaidrotais var būt labs padomdevējs visam turpmākajam mūžam. Padomājiet par to, lai nevajadzētu tik bieži atzīt, ka neesat īstā laikā saviem senčiem kaut ko pajautājis!

Viens vai divi intervētāji?

Mon, 16 Sep 2019 00:00:00 +0100

Šis jautājums visbiežāk rodas pētnieciskās ekspedīcijās, kurās dodas grupa. Intervētāju skaits, savstarpējo lomu sadale, ieklausīšanās un arī palīdzība var ietekmēt intervijas gaitu un rezultātu.

Vairāki intervētāji var droši doties uz interviju ar sabiedrisku cilvēku, kurš pieradis publiski izteikties. Iepriekš jāvienojas par lomu sadali:

viens ir galvenais intervijas vadītājs,
otrs – asistents,
trešais – var uzņemties fotogrāfa uzdevumu.

Asistents uzmanīgi seko sarunas gaitai, pieraksta datus un aizpilda intervijas dokumentāciju. Intervijas noslēgumā asistents var uzdot precizējošus jautājumus.

Ja intervijas gaitā tiek atlasīts ilustratīvais materiāls, ir ērti, ja kāds var to pārfotografēt vai ieskenēt un pierakstīt attēlos redzamo.

Svarīgi, lai dalībnieki darbojas saskaņoti, nenovērš stāstītāja uzmanību, veic individuālu vērojumu un pieraksta savas atziņas, kas var būt noderīgas intervijas pilnīgākai izpratnei.

Tomēr biogrāfiskās intervijas iesakām veikt vienam intervētājam, tā nodrošinot intīmāku sarunas atmosfēru.

Piemērs no intervētājas pieredzes

Salīdzinājumam divi gadījumi no ekspedīcijas pieredzes Alsungas novadā.

Vienā gadījumā kādu vīrieti apciemoja pieci novada muzeja darbinieki, savukārt otrā četri intervētāji devās intervēt māti un meitu. Salīdzinot abas intervijas, iespējams konstatēt, cik nozīmīgas ir intervētāju prasmes un rīcības saskaņošana. Muzeja darbinieces, uzklausot vīrieti, uzdeva jautājumus, kas izrietēja no teicēja stāstītā, sekmējot secīgu stāstījumu; savukārt otrā intervijā dzirdams, ka intervētāji savā starpā nesadarbojas, uzdod tematiski nesaskaņotus jautājumus, kā rezultātā stāstījums ir sadrumstalots. Iespējams, tas skaidrojams ar atšķirīgajiem intervētāju mērķiem un motivāciju, jo intervijā piedalās mutvārdu vēstures pētniece, folkloras un vēstures studenti, kā arī viena no novadniecēm.

«Intervija ir māksla, kas pilnveidojas reizē ar pieredzi. Nav pareizu jautājumu, ir svarīgi prast uzmanīgi klausīties» (Gāle-Kārpentere 2001, 165).

Pieminētajā situācijā – uzmanīgi jāieklausās ne tikai stāstītajā, bet arī citos intervijas dalībniekos.

Lai intervijas kvalitāte necieš intervētāju skaita dēļ, nepieciešams savstarpēji vienoties par lomu sadali intervijas laikā.

Sarunā ar atklātu sabiedrisku cilvēku netraucēs vairāku intervētāju klātbūtne, bet kautrīgam cilvēkam būs grūtāk atraisīties dziļākai sarunai vairāku klausītāju klātbūtnē.

Kā sākt interviju?

Mon, 16 Sep 2019 00:00:00 +0100

Biogrāfiskā intervija ir līdzīga draudzīgai sarunai, tomēr tās dalībnieku lomas ir atšķirīgas. Draudzīgā sarunā dalībnieki parasti iesaistās simetriski – proti, runātāja un klausītāja lomas periodiski mainās. Intervijā iesaiste ir asimetriska – intervētājs galvenokārt jautā un klausās, bet stāstītājs runā.

Ja intervētājs runā vairāk kā cilvēks, kurš tiek intervēts, intervija nav izdevusies (Gāle-Kārpentere 2001).

Jāatceras, ka jūs par savu pētījumu un iecerēm esat domājis ilgi un pamatīgi, kamēr cilvēks zina tikai to, ko pieteicāt īsā sarunā. Kad esat satikušies, svarīgi nesasteigt intervijas sākumu, lai sarunas dalībnieki var viens otru novērtēt. Pirmā tikšanās ir brīdis, kad jāatrod individuālā pieeja stāstītājam un jāveido personīgais kontakts. Intervētājam jāiejūtas intervējamā cilvēka emocionālajā pasaulē, jāieklausās runas veidā. Tad jāaptver telpa, kā labāk novietoties pašam un sarunu biedram, kā neuzkrītoši nolikt diktofonu, lai netraucē blakus trokšņi. Jāizjūt laiks, kuru var atvēlēt sarunai un jākļūst par vadītāju intervijai, kurā galvenā loma piešķirta stāstītājam.

Tā kā dzīvesstāsta un mutvārdu vēstures intervijas satur personisku informāciju, pētnieka rīcībai jābūt ētiski atbildīgai. Svarīgi, lai cilvēks saprot intervijas mērķi un publiskošanas iespējas.

Padomi

Amerikas Latviešu Apvienības Mutvārdu vēstures projekta pieredzējušās vadītājas Maijas Hinkles padomi (Hinkle, Maija. Mutvārdu vēsture latviešu sestdienas skolu programmā. Sast. Maija Hinkle. ALAs Kultūras biroja Mutvārdu vēstures projekta nozare, 2005)

Sagatavošanās intervijai

Sarunā intervijas laiku.
Sagatavojies intervijai. Pārskati informāciju, ko jau zini par autoru. Pārlasi un iegaumē galvenos jautājumus, ko plāno autoram jautāt. Padomā par cilvēku, ko intervēsi un par viņa vienreizējo pieredzi, ar ko viņš vai viņa var dalīties, vai to aprakstīt. Ja nejūties pietiekami sagatavojies, papētī tēmas vēlreiz.
Līdzņemamie priekšmeti un priekšdarbi:
- Pārbaudi diktofonu, vai tas darbojas un no kāda attāluma vislabāk uztver skaņu
- pārbaudi mikrofonu
- sagatavo un paņem līdzi fotoaparātu
- paņem līdzi vairākas baterijas
- jautājumu lapa, rakstāmrīks un papīrs
- intervijas dokumentācijas lapas
- kabatiņu, kur visus papīrus salikt
- ierunā pamatinformāciju: autora vārdu, intervijas vietu un datumu, projekta nosaukumu, intervētāja vārdu
Ierašanās un sākums. Uzstādi aparatūru tā, lai abiem sarunas biedriem ir ērti sēdēt, piemērām, blakām jeb pie galda stūra. Diktofonu vēlams novietot uz mīksta pamatiņa, kas nevada skaņu. Pārbaudi ieraksta līmeni, vai runātāja balss to sasniedz. Novērs ārējos trokšņus, izvēlieties sarunai istabu, kurā nav televizora vai ledusskapja, novieto tālāk skaļi tikšķošu pulksteni. Izskaidro, ka laika sarunai ir pietiekami un ka pēc tam, kad cilvēks pats būs izstāstījis, ko vēlas, var sekot precizējoši jautājumi. Pastāsti arī, ka beigās gribēsi, lai autors paraksta atļauju interviju ieguldīt Nacionālā mutvārdu vēstures krājumā, lai to var lietot pētījumos un publikācijās.
Sagatavojies: sakārto savas pierakstu lapas, novieto pie rokas foto aparātu, ieslēdz diktofonu.
Ja viss ir kārtībā, sāc interviju. Sākuma jautājums varētu būt: Ar ko gribētu sākt stāstīt par savu dzīvi? Ko atceraties kā pašu pirmo bērnības atmiņu? Kad ieraksts sācies un cilvēks runā, diktofonā parasti iedegas sarkana spuldzīte. Diktofona lodziņā var kontrolēt ieraksta līmeni.
Atceries, ka diktofons ieraksta visu, arī apstiprinošos jā, mhm vai citas klausīšanos traucējošas skaņas.

Uzsākot interviju, diktofonā der ierunāt intervijas datumu un vietu, intervētāja un stāstītāja vārdus.

Piemēram: «Šodien ir 21. augusts, mēs atrodamies Jāņmuižas pagasta “Ķauķu” mājās. Baiba Bela intervē Jāni Bērziņu.»

Ja pēc pauzes vai neliela pārtraukuma ieraksts turpinās jaunā skaņas failā, būtu vēlams informāciju ierakstīt atkārtoti.

Kad ieraksta poga ir nospiesta, ievada teikumi ierunāti, intervija var sākties.

Intervijas vadīšana

Mon, 16 Sep 2019 00:00:00 +0100

Mutvārdu vēstures interviju vada pēc sagatavota plāna. Tomēr intervijā svarīgi iegūt nevis vispārīgas atbildes, bet gan izvērstu stāstu, kas izriet no autora personīgās pieredzes.

Jāatceras:

Mehāniski neturēties pie iepriekš sagatavotiem jautājumiem.
Uzmanīgi sekot stāstījumam, lai vajadzīgā brīdī uzdotu precizējošus jautājumus.
Nepārtraukt stāstītāju.
Nestrīdēties ar stāstītāju.

Intervēšanas pamatlikums ir nepārtraukt stāstītāju, ja arī cilvēks pamatīgi novirzās no tēmas vai stāstītais tobrīd jums šķiet nesvarīgs. Labāk ļaut epizodi pabeigt un tikai tad sarunu taktiski virzīt atpakaļ, jo nekad nevar paredzēt, kas paliks nepateikts, ja novirzīsim stāstītāju no iesāktās domu gaitas. Tā jūs varat pārtraukt ne tikai šo, bet virkni sekojošu stāstu, kas būtu bijuši svarīgi (Thompson, 1978).

Nevajag iejaukties, ja sadzirdat kādu kļūdu vai nepareizību; atzīmējiet to pats sev un noprecizējiet vēlāk. Bieži vien būsiet pārsteigti, ka stāsts ietver atbildes uz lielu daļu jūsu iepriekš sagatavotajiem jautājumiem. Sākumā labāk visu uzklausīt, stāstu nepārtraucot, bet nobeigumā varat vēlreiz aplūkot tos jautājumus, kuri palikuši neskaidri. Atkārtota intervija ir vērtīga arī tādēļ, ka stāstījums ir pamodinājis atmiņas un cilvēks nākamajā reizē var atcerēties daudz vairāk.

Mutvārdu vēstures intervija seko svarīguma pakāpei, kādā aplūkotajiem jautājumiem tuvojas intervētājs, turpretim dzīvesstāsts atklāj svarīguma pakāpi, ko attēlotajiem notikumiem piešķir pats stāstītājs, kad nosaka secību, izvēlas notikumus un tēmas, par kurām vēlas runāt.

Dzīvesstāsta interviju vislabāk iesākt ar stāstītāja paša izvēlētām tēmām pēc paša laika izjūtas. Ja cilvēks nevar izvēlēties, ko stāstīt, un pauze ievelkas, piedāvājiet sākt ar bērnības atmiņām, piemēram, ar spilgtāko pirmo bērnības atmiņu redzējumu. Tas liek atgriezties katram cilvēkam dabiskajā pirmsākumā, noskaņo uz atmiņu viļņa. Konkrētība ved stāsta turpinājumu. Pirmie iespaidi raksturo stāstītāja dabu. Atmiņas par vecākiem, vecvecākiem ļauj orientēties ģimenes attiecībās.

Jāpievērš uzmanība, lai

stāsts nav vispārīgs, bet saistīts ar konkrētiem dzīves notikumiem un pieredzi;
stāstītājam atliek laiks domu sakārtošanai;
nebaidīties no pauzēm.

Stāsti neglabājas stāstītāja galvā gatavā veidā – tie top pakāpeniski stāstījuma gaitā.

Dzīvesstāsta intervijā svarīgi ir prast klausīties un uzdot jautājumus, kas nevis maina stāstījuma virzienu, bet izriet no iepriekš teiktā.

Cilvēka atmiņas īpašības

Mon, 16 Sep 2019 00:00:00 +0100

«Cilvēki aizmirst daudz vairāk, nekā atceras,» raksta Inta Gāle-Kārpentere¹.

Jāņem vērā, ka biogrāfiskā intervijā var uzzināt tikai to, ko cilvēks atceras, un atmiņa ir selektīva, tā var būt neprecīza. Tāpat arī to, ko un kādā veidā cilvēki atceras, var ietekmēt un mainīt vēlākie dzīves notikumi, citu cilvēku stāsti vai sabiedrībā pieņemtās normas, notikumu interpretācija un to maiņa.

Lai noskaņotos intervijai, atcerēsimies, ka atmiņas nav sakārtotas pa plauktiņiem, tās darbojas pēc saviem likumiem. Izmantojot itāļu mutvārdu vēstures pētnieka Alessandro Portelli salīdzinājumu, cilvēka atmiņa ir kā piebāzti vecas mājas bēniņi. Tajos juku jukām atrodas novalkātas drēbes, aužamie stāvi, bišu rāmīši, šūpulīši. Kam tikai pieskaries, visam līdzi nāk kāds stāsta pavediens, savas sakarības un saistības.

Atmiņas var būt dažādas, un, ieejot otra cilvēka pasaulē, nekad nevar paredzēt, kādi jūtu un pārdzīvojumu vulkāni sekos. Intervētājam jābūt iekšēji gatavam gan līdzjūtībai, gan spējai distancēties un, ja vajadzīgs – palīdzēt sarunu biedram atgriezties tiešamībā.

Jāievada saruna tā, lai cilvēks skaidri saprot, ko no viņa sagaida, un nekas netraucē noskaņoties atmiņām.

Ja cilvēks saka, ka nav nekā īpaša, ko stāstīt, vai arī nezina, ar ko sākt, ir jāatrod vārdi, kas ierosina, pārliecina, ka ikviens cilvēks ir pieredzējis ko tādu, ko citiem būtu vērtīgi zināt, un ka katra cilvēka atmiņas ir svarīgas tautas mutvārdu vēsturē.

Takta izjūta, spēja iejusties stāstītāja lomā palīdzēs izveidot sadarbības gaisotni, iemantot stāstītāja uzticēšanos un atklātību.

Intervijas vērtību nenosaka atbildēto jautājumu saraksts, bet gan pareiza stāstītāja izvēle, intervētāja spēja atklāt autora pieredzes virzienus un palīdzēt sasniegt atklātību.

Tikai atraisīts stāsts pierastā sarunas valodā paver durvis uz stāstītāja pieeju dzīves patiesumam un iegūst kultūras teksta vērtību.

(Gāle-Kārpentere 2001, 163). ↩︎

Intervijas valoda

Mon, 16 Sep 2019 00:00:00 +0100

Ieklausīsimies intervējamā cilvēka valodā un runas veidā! Atcerēsimies, ka latviešu valodai ir četri dialekti un daudz sīkāku izlokšņu grupu. Pie kam pavisam reti sastapsit tīras izloksnes runātāju. Cilvēki pārvietojas, vairāk vai mazāk piesavinoties apkārtnes iespaidus leksikā, intonācijās, pat stāstīšanas manierē. Izloksnē ieskaņots stāstījums ir ne tikai vērtīga lingvistisko tradīciju dokumentācija, bet arī ieguldījums literārās valodas bagātināšanā. Ja intervētājs nespēj pāriet uz latgaliešu vai tāmnieku izloksni, aiciniet stāstītāju runāt viņam ierastā veidā, bet pats uzmanīgi virziet sarunu ar žestiem, mīmiku, iespējami mazāk iejaucoties runas ritējumā.

Interesanti, ka iebraucēji – citu valodu runātāji piesavinās latviešu valodas izloksnes iezīmes, kā runā vietā, kur apmetušies uz dzīvi. Ja vēlaties iegūt dzīvāku, dabīgāku un skaidrāku citas tautības iedzīvotāju atmiņu stāstu – intervējiet runātāju dzimtajā valodā!

Svarīgi ir ne tikai tas, ko vēlaties jautāt, bet arī – kā uzdodat jautājumus. Jautājumiem jābūt skaidriem un vienkāršiem.

Izvairieties no gariem un sarežģītiem jautājumiem, no svešvārdu un sarežģītu izteicienu lietošanas.

Cilvēki dažkārt aprobežojas ar vispārīgām atbildēm vai baidās, ka detaļas ir mazsvarīgas un klausītāju garlaiko. Katra konkrētība var atsaukt atmiņā vēl virkni detaļu, par ko neiedomāsities pajautāt

Aiciniet atsaukt atmiņā konkrētas epizodes, notikumus, rosiniet atcerēties detaļas!

Ievirzes jautājumi

Mon, 16 Sep 2019 00:00:00 +0100

Intervijā visnoderīgākie jautājumi ir:

raksturojošie: kā? kādā veidā?
cēloņa: kāpēc?

Pretrunīgi, provocējoši jautājumi dod iespēju iegūt plašāku skaidrojumu atspēkojumā.

Jautājumu veidi

Inta Gāle Kārpentere piedāvā šādu klasifikāciju¹.

1. Lielie maršruta jautājumi

Tie ir visaptveroši jautājumi, kas ved cauri laikam, telpai, notikumiem. Var jautāt, kā gatavojuši ēst, mazgājuši veļu, kā svinējuši svētkus, kādas bijušas mēbeles, kā mainījusies arhitektūra u.tml. Var, piemēram, jautāt šādi:

«Aprakstiet kādu tipisku dienu komunālajā dzīvoklī vai pastāstiet, kā svinējāt savu vārdadienu.»

2. Mikromaršruta jautājumi

Šie jautājumi koncentrē uzmanību uz kaut ko atsevišķu. Ar tiem kaut ko var noskaidrot precīzāk. Pieturoties pie pētījuma par māju un dzīvi tajā, varētu jautāt, kā šajā mājā pirms kara mazgājuši veļu, ko ēduši brokastīs u.tml. «Sīkumos redz kultūru,» raksta Imants Ziedonis.

3. Pieredzes jautājumi

Tos uzdod vēlāk, jo, likdami iedziļināties atmiņās, tie ir grūtāk atbildami.

Piemērs: «Aprakstiet kādu netipisku notikumu komunālajā dzīvoklī.»

4. Precizējošie jautājumi

Ar tiem noskaidro, ko katrs saprot ar attiecīgiem valodas apzīmējumiem. Tas ir īpaši svarīgi, ja intervētājs un stāstītājs nenāk no vienas kultūras, kā arī tad, ja savākto informāciju izmantos citu kultūru pārstāvji.

5. Zondējošie jautājumi

Ļauj noskaidrot vairāk un labāk nekā pārējie jautājumi. Tie palīdz stāstītājam dziļāk un pilnīgāk izteikties.

Piemērs: «Vai jūs varētu tuvāk pastāstīt par citiem cilvēkiem, kas kopā ar jums dzīvo komunālajā dzīvoklī, – kādas tautības viņi ir, kādas ir viņu paražas?»

Zondējošos jautājumus var uzdot arī par pagātnes notikumiem, ar tiem var palūgt kaut ko vēlreiz atkārtot, lai noskaidrotu, vai stāstītājs to atkārto tāpat kā iepriekš vai kaut ko izmaina. Var zondēt arī ar klusēšanu. Tad intervētājs ar interesi un vaicājoši skatās stāstītājā, it kā teikdams: «Tas bija interesanti, tieši tas, kas vajadzīgs, bet stāstiet vēl!» Klusums ļauj stāstītājam padomāt. Tomēr, ja klusums ieilgs, abi sāks justies neērti. Intervētājam jāļauj, lai stāstītājs klusumu aizpilda. Šāda klusēšana nebūs bijusi veltīga.

6. Apstrīdošie, provocējošie jautājumi

Pajautājiet, izejot no pretējā:

Jūs droši vien bērnībā nebijāt palaidnis? Vai: Izsūtījumā droši vien visi jutās vienādi? Vai iznāk, ka visu padomju laiku dzīvojāt kā cietumā?

Ja ar apliecinošu jautājumu (piemēram, «vai teiktais pierāda, ka bija grūti pierast dzīvot komunālajā dzīvoklī?») var iegūt tikai atbildi «jā, noteikti», tad apstrīdošs, negatīvi ievirzīts jautājums var izraisīt veselu stāstu. Piemēram:

«Vai tiesa, ka saimniece, palielinot īres maksu, domā tikai par savu peļņu?»

Nu stāstītājs var protestēt, minēt daudzos labiekārtojumus, ko saimniece mājā paveikusi, kā arī tos dzīvokļus, kuriem īres maksa nav palielināta.

7. Strukturālie jautājumi

Noskaidro paša stāstītāja izpratni. Tādējādi var uzzināt, kā stāstītājs pats sakārto iegūtās zināšanas par attiecīgajām lietām, vai pārliecināties par terminu precizitāti, notikumu secību, attiecībām.

8. Atkārtotie jautājumi

Dod iespēju iedziļināties sarunā – t.i., pieiet tematam no dažādām pusēm.

Piemērs: «Gribu vēlreiz jautāt par to, kā jutāties, kad pēc izvešanām palika daudz tukšu dzīvokļu?»

Ja atkārtotus jautājumus uzdod prasmīgi, tad par vienu un to pašu tematu var uzzināt daudz vairāk. Vienreiz var atgriezties pie teiktā kā faktoloģiska notikuma, otrreiz – vadoties no emocijām vai salīdzinot ar kaut ko citu.

Ieklausīšanās

Var uzskatīt, ka ikvienu dzīvesstāstu veido vairāki stāsti. Stāstījuma gaita jāmaina un arī precizējoši jautājumi jāuzdod brīdī, kad viens stāsts ir beidzies un iestājusies garāka pauze. Pārtraucot iesāktu stāstu ar precizējošiem jautājumiem, tiek pārtraukta domas gaita un cilvēks tiek novirzīts no tā, ko gribēja pateikt. Dažkārt cilvēki lieliski atgriežas pie stāsta līnijas, ko iesākuši pirms precizējošā jautājuma. Bet dažkārt stāsts turpinās citā virzienā un tēma paliek nenobeigta. Tādēļ precizējošie jautājumi jāatstāj intervijas beigām. Tomēr lielākā daļa precizējošo jautājumu rodas stāsta gaitā un beigās aizmirsīsies, ja tos nepierakstāt. Dažkārt gadās, ka pats stāstītājs ir novirzījies no stāsta par savu dzīvi un sācis apspriest kaimiņus, jaunākos politiskos notikumus u.tml. Atgriezieties pie tēmas palīdzēs tādas frāzes kā –

Iepriekš jūs stāstījāt.., Atgriežoties pie.., Pirms mēs runājām par šo..

Dažreiz cilvēki lauza galvu par to, ko drīkst jautāt un ko nedrīkst. Neuzdodiet jautājumus, uz kuriem pats nevēlētos atbildēt.

Pareizā kontekstā var jautāt jebko. Bet, ja neizjūtat kontekstu, jautājums nevietā var apturēt visu sarunu.

Gāle-Kārpentere, Inta. Mutvārdu intervija: teorija un prakse. No: Spogulis. Sast. Māra Zirnīte. Rīga : Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts, Latvijas mutvārdu vēstures pētnieku asociācija «Dzīvesstāsts», 2001, 166.–168. lpp. ↩︎

Pieredzes sistematizācija

Mon, 16 Sep 2019 00:00:00 +0100

Padomājiet, ko stāstītu jūs, kuri jautājumi jūs var ieinteresēt iegrimt dziļāk atmiņās:

kurš mūža posms paša vērtējumā bijis vairāk, kurš mazāk veiksmīgs un ar kādiem notikumiem tie saistās;
kādas bijušas jaunības ieceres, sapņi, iztēle par nākotni, kā tas piepildījies;
vai kādreiz dzirdēts pareģojums, vai ir izlikts liktenis, kā tas saskanējis ar dzīvi;
vai ir piedzīvojis ko tādu, ko var nosaukt par liktenīgu, kas ir liktenis;
vai līdzinās kādam no saviem senčiem, kādās dzīves situācijās tas parādījies;
ko zina no senču atmiņām – vai tām ir bijusi kāda loma dzīvē (no tā var pāriet uz vecvecāku gudrībām, padomiem, folkloru);
vai var pastāstīt par autoritātēm – cilvēkiem, kuriem kādā mūža posmā gribējis līdzināties;
kādas ir pirmās bērnības atmiņas.

Ja esat novērtējis stāstītāja domāšanas veidu un runu, iezīmējušies satura jautājumi, uztvertas intonācijas, atsauces uz laiku, vidi, šaurāku vai plašāku sabiedrību, mēģiniet pieredzes laukus sistematizēt. Piesakiet tematus, izejot gan no mūža rituma, gan lokālās vēstures un tradīcijām, kas pieredzēta konkrētā laikā un vietā:

bērnība – jaunība – brieduma gadi – pusmūžs – vecums: kāda bijusi pāreja no viena uz otru; kā tie atsaucas atmiņās; ar kādiem personīgā dzīves notikumiem saistīti;
vecāki – dzīve vecāku ģimenē – paša ģimene – bērni, mazbērni – radinieki, tuvāki, tālāki – saistībā ar notikumiem, dzīves atmiņu epizodēm;
darba mūžs; profesionālā biogrāfija un attiecības ar laikmetu; padomju laika iezīmes ikdienā; karjera; centieni; sasniegumi, novērtējums vai novērtējuma trūkums;
ticība – dzīves piepildījums – vērtības – attieksme pret reliģiju – aizraušanās – intereses – piedzīvojumi (labi, slikti);
dzimtā vieta – vērojumi – mājas – daba – dzīvnieki un to loma dzīvē;
ticējumi – rituāli – tradīcijas – dziedniecība – vecvecāku pasakas, teikas, nostāsti;
ar kādiem personīgās dzīves notikumiem var raksturot padomju laiku un dzīvi neatkarīgajā Latvijas valstī, kā piedzīvots pārejas laiks;
ko ģimenē runāja un ko pats atceras no vietējās vēstures notikumiem – par karu, partizāniem (sarkanajiem vai nacionālajiem), par nacistiskajām un padomju represijām, holokaustu;
vietējā sabiedrība – sociālais un etniskais raksturs, izcilākie ļaudis, autoritātes;
vietējās dzīves notikumi;
sadzīve stratēģijas saistībā ar izglītības iespējām, ar ārstu, pasta un banku pakalpojumu pieejamību, ar satiksmi, veikaliem, presi, TV un radio.

Atmiņu stāstā nav svarīga hronoloģiska secība (vietu un cilvēku vārdus, notikumu datējumus aizvien nāksies vēlāk pārbaudīt).

Svarīgāka ir tematiskā un loģiskā sakarība, kas ved vienu atmiņu uz citu, stāstītājam vien zināmās asociācijās. Ja tās stāsta laikā nav skaidras – atzīmējiet sev un noskaidrojiet šīs sakarības intervijas beigās. Tāpat atzīmējiet nepabeigtu epizodi vai notikuma risinājumu, kuru vēlams beigās noskaidrot līdz galam.

Intervijas nobeigums

Mon, 16 Sep 2019 00:00:00 +0100

Intervijas laikā ieteicams neizslēgt diktofonu, izņemot situācijas, ja jums lūdz to izslēgt vai jūs telpā paliekat viens. Mazāk svarīgas sarunas (dzerot tēju, šķirstot fotogrāfiju albumus) var vēlāk neatšifrēt, tomēr jūs nekad nevariet iepriekš zināt, kurā brīdī tiks uzsākts kāds svarīgs stāsts, atmiņā atausīs kāda interesanta, bet piemirsta dzīves epizode. Vai nu jūs ierakstīsiet stāstu bez sākuma, vai arī jums būs jālūdz stāsta sākumu atkārtot. Turklāt – kas vienā brīdī jums šķiet mazsvarīgs, kādā citā brīdī var izrādīties svarīgs. Tāpēc labāk ir ierakstīt visu un pēc tam skatīties, kas noder un kas varbūt noderēs vēlāk.

Pabeidz interviju laikus (parastais intervijas garums ir ap 2 stundām).
Vienmēr paprasi, vai ir vēl kas, ko autors gribētu pastāstīt.
Pagaidi brīdi, pirms izslēdz ieraksta tehniku.
Pasaki autoram paldies un aizpildi dokumentācijas lapas, ieskaitot atļauju lietot interviju.

Ieteicams rakstīt pētnieka dienasgrāmatu, uzreiz pēc intervijas pierakstot intervijas norisi un pirmos iespaidus. Pieraksti var būt ļoti vērtīgi, vēlāk strādājot ar intervijas tekstu, kā arī dodoties uz atkārtotu interviju ar šo pašu cilvēku.

Pēc intervijas iespējami ātrāk būtu jāuzraksta pārskats par visu svarīgāko, kas iegūts intervijas laikā¹:

Kā intervējamais atrasts, kas viņš ir, kādā rajonā, mājā vai dzīvoklī dzīvo.
Kā stāstītājs bija sagatavojies intervijai, kā ģērbies, vai bez viņa paša piedalījās arī bērni, sieva, vīrs, kā tie ietekmēja interviju.
Vai intervējamais cilvēks sākumā bija uztraucies, bet ieraksta gaitā nomierinājās, vai netraucēja aparatūra.
Kāds bija intervējamais – īgns, neapmierināts, laipns, runīgs -, vai viņa garastāvoklis intervijas laikā mainījās, vai tas ietekmēja interviju.
Kādas attiecības izveidojās starp intervētāju un intervējamo.
Vai intervējamais pateica ko tādu, ko diez vai būtu teicis citam.
Vai atsevišķi jautājumi bija īpaši jāzondē, lai iegūtu atbildi.
Kā intervētājs novērtē savu darbu - vai intervija bija sasteigta, vai viss iecerētais tika izrunāts.
Kādus secinājumus var izdarīt pēc intervijas.

Intervētājs, atšķirībā no psihologa vai psihoterapeita, nav apmācīts, kā palīdzēt cilvēkam tikt galā ar negatīvām emocijām, tādēļ ir ļoti svarīgi interviju beigt pozitīvā noskaņā un sarunu biedriem atgriezties tagadnē. Var jautāt par vērtībām, kas dzīvē pārbaudītas. Var lūgt noslēgumā apkopot labāko no pieredzētā, dalīties svarīgākajās dzīves atziņās.

Gāle-Kārpentere, Inta. Mutvārdu intervija: teorija un prakse. No: Spogulis. Sast. Māra Zirnīte. Rīga : Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts, Latvijas mutvārdu vēstures pētnieku asociācija «Dzīvesstāsts», 2001, 162.–177. lpp. ↩︎