Grāmata | Mutvārdu vēsture Latvijā

Izdots fotoalbums «Lūžkilā»

Mon, 09 Aug 2021 00:00:00 +0000

Māra Zirnīte (no livones.net): «Ciemi, apdzīvotas vietas pakāpeniski aiziet no mūsu zemes, un tas jau šķiet neapturami. Bet vai tāpēc tas nesāp, vai nav jāmēģina šo straujo gaitu palēnināt vai vismaz pavērties uzmanīgi – kas ir tas, ko zaudējam, un ko no tā iespējams paturēt. Tāds bija mērķis, kad pagājušā gadsimta 80. gados divas individuālās pētnieces Vaira Strautniece un Māra Zirnīte izkāpa autobusu pieturā Lūžņas. No senās godības – pirms kara apdzīvotajām 30 mājām – nekas gandrīz nebija palicis. Visapkārt tukšs un kluss – kā jau pierobežas aizliegtajā zona militāro objektu ielenkumā.

Uz zemes gulošs jumts atgādināja par Daviņu mājas vietu. Bet kaimiņu sētā saimniece pavēra durvis, un atklājās cita pasaule, kura piederēja pamatiedzīvotājiem. 1984. gadā Lūžciemā vēl varēja sastapt Lizeti Švanenbergu Jaunbeltēs, Alvīni un Ernestu Mūrniekus Krūmkalnos un Emmu Šarloti Belti Dižkāpu mājās.

Pētnieces Lūžņās ieradās bieži, tika fotografēts un diktofonā ierakstīti atmiņu stāsti līdz pat 1990. gadam, kad vietējo balsis te apklusa. Albumā sakārtotas redzētās un uzklausītās dzīves liecības. Fotogrāfijas ļauj atgriezties pēdējo apdzīvoto sētu ikdienas norisēs un vērot, kā cilvēki uztur savas nelielās saimniecības – kopj lopus, gādā sienu un pavada aizgājēju uz kapsētu. Apglabāšanā palīdz robežsardzes zaldāti, ar kuriem tiek uzturētas kaimiņattiecības. Reizi gadā uz kapusvētkiem ciems atdzīvojas – atbrauc tie, kas te kādreiz dzīvojuši. Pēc tam visi pulcējas Krūmkalnos, un arī viņus var redzēt fotogrāfijās.

Albums pāršķir 20. gadsimta vēstures lappuses. Tajā ievietots Ernesta Mūrnieka apraksts par Lūžciema mājām, ko viņš vēl atcerējās no bērnības pirms Pirmā pasaules kara. Bijušo ciema ainavu papildina starpkaru iedzīvotāju fotogrāfijas no Ventspils muzeja krājuma. Albuma nosaukums «Lūžkilā» atgādina par lībiskās kultūras pēdām, gan arī to savdabīgo lībiski latviskās kultūras savijumu, kas raksturīgs lībiešu krasta zvejniekciemiem. Vēl 20. gadsimta sākumā arī Lūžņās piestāja lībiešu folkloras un valodas pētnieki Oskars Loritss un Lauri Ketunens. Viņi ieskaņoja fonogrāfā Lizetes mātes Marijas Leites (dzim. Lindenberg) lībiešu valodu, kas piederēja rietumu dialektam. Mēs savukārt ieskaņojām Lizetes, Alvīnes, Ernesta un Emmas Šarlotes tāmnieku dialektu un centāmies to attēlot rakstveidā.

Tagad, 21. gadsimtā, dzīve vēl turpinās Krūmkalnu sētā, kur teologs Juris Rubenis ar dzīvesbiedri Ingu izveidojuši kristīgās meditācijas namu. Cilvēki te ierodas garīgo spēku atjaunošanai. Un tas, ko no sava pagalma skatīja Alvīne un Ernests Mūrnieki, ir arī Jura Rubeņa redzeslokā un izteikts vārdos: «Aukstās un skaidrās naktīs debesis vienmēr ir pilnas zvaigžņu. Vakaros nav iespējams šķērsot Krūmkalnu pagalmu, nepaceļot acis uz augšu. Palūkojoties debesīs, tu pēkšņi nonāc aci pret aci ar noslēpumaino bezgalīgo Visuma telpu, kurā norisinās mūsu mazā un īsā dzīve. Nereti šāda palūkošanās zvaigznēs atgādina mums, ka katrs no mums sevī nes tikpat bezgalīgu iekšējo telpu – savu apziņu. Un mēs atrodamies starp divām bezgalībām, balansēdami uz Visuma un mūsu apziņas šīs šaurās robežas. Tie ir mūsu dzīves mērogi.»

Lai dzīve kādā vietā turpinātos, ir jāizjūt, kas cilvēkus gadu simtiem te saistījis un licis aizvien no jauna atgriezties.»

Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu un sagatavota Latvijas Zinātnes padomes fundamentālo un lietišķo pētījumu projekta «Atmiņu pārnese starp paaudzēm: naratīvā perspektīva» (Nr. lzp-2018/1-0458) ietvaros.

Iznākusi grāmata «Nakts jau nav tikai gulēšanai. Valentīnes Lasmanes dzīvesstāsts» (Gaita Grūtupa literārā apdarē)

Sun, 21 Feb 2021 00:00:00 +0000

Pagājušā gada nogalē iznācis literatūrkritiķes, bibliogrāfes un skolotājas Valentīnes Lasmanes (1916–2018) dzīvesstāsts Gaita Grūtupa literārajā apdarē. Grāmata ir būtiska Latvijas un trimdas vēstures izpratnei, jo Valentīne to izstāsta kā vecmāmiņa saviem mazbērniem, ļaujot pavērties dzīvai vēstures bildei.

Valentīne Lasmane piedzima Ukrainā, mūžībā devās 102 gadu vecumā Stokholmā. Augusi Latvijā starp divām kultūrām, no jaunības aizrautīgi meklēja iespēju kalpot lieliem mērķiem. Viņa mācījās pārvarēt bailes, kas atkāpās īstu briesmu priekšā. Otrā pasaules kara laikā iesaistījās Latvijas Centrālās padomes vadītā pretošanās kustībā, kļuva par Ventspils grupas bēgļu laivu sakarnieci. Dienu pirms kureliešu aresta neveiksmīgi mēģināja viņus pierunāt evakuēties. Izdevās pārvest pāri jūrai ebreju, kurš bija slēpies Kurzemes mežos. Nokļūstot trimdā, Valentīne izmantoja ikvienu iespēju atgādināt par Latvijā okupāciju, piedalījās «Gaismas akcijas» rīkošanā politiski represētās vīra māsas Lidijas Lasmanes-Doroņinas atbrīvošanai. Šie un citi notikumi ieraksta Valentīnes dzīvesstāstu Latvijas vēstures atmiņā.

Ciešā saite ar Latviju nepārtrūka arī tad, kad pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, viņa mūža beigās nolēma palikt Zviedrijā, kur auga mazbērni. Tomēr viņas uzmanības loks bija daudz plašāks. Valentīne sakopojusi bēgļu atmiņas «Pāri jūrai: 1944./45.g.», sarakstījusi latviešu valodas mācību grāmatu cittautiešiem un turpināja mācīt latviešu valodu gandrīz līdz 100 gadu vecumam. Viņai rūpēja Baltijas tautu kultūra, un dzīvesstāsta izskaņā izskan cerība, ka latviešiem vēl izdosies savu identitāti izdzīvot, jo svarīgi, ko katra maza tauta var dot cilvēces kultūrai.

Ar šo grāmatu Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts, Latvijas Mutvārdu vēstures pētnieku asociācija «Dzīvesstāsts» un apgāds «Mansards» aizsāk mutvārdu vēstures sēriju «Bezbailīgie» – par Latvijas valsts vienaudžiem, kuri riskēja ar dzīvību, lai Otrā pasaules kara beigās glābtu cilvēkus no atkārtotas padomju okupācijas. Grāmata sagatavota LZP projekta «Atmiņu pārnese starp paaudzēm: naratīvā perpektīva» (Nr. lzp-2018/1-0458) ietvaros un izdota ar VKKF, PBLA KF, Latviešu Fonda un citu sabiedrisko organizāciju un privātpersonu atbalstu.

Latvijas Radio 1 reportāža

Grāmata nopērkama Rīgā lielākajās grāmatnīcās vai pasūtot to (arī no ārzemēm) apgāda Mansards interneta portālā: https://www.apgadsmansards.lv/lv/book/617/nakts-jau-nav-tikai-guleshanai/

Ievērojamā bērnu sirds ķirurga Ara Lāča atmiņu stāsts par dzīvi «Sirds bez romantikas»

Mon, 30 Nov 2020 00:00:00 +0000

Šodien no tipogrāfijas saņemta ievērojamā bērnu sirds ķirurga Ara Lāča atmiņu stāsts par dzīvi medicīnā, par sasniegumiem un zaudējumiem, par šķēršļiem, ko nācies pārvarēt, un ārsta ikdienu, ko neredz pacienti, par to, kas palīdz un kas kavē veikt ārsta misiju.

Iespējams tagad ir īstais laiks saņemt šo grāmatu, lai labāk izprastu mūsu veselības aizsardzības spēku un vājumu, lai atgādinātu, ka mediķis arī ir cilvēks, kuram ir vajadzīga arī atpūta, kuram ir prasmes un zināšanas, bet kura aktīvo dzīves laiku patērē pretestība pret birokrātiju. Un tomēr tikai ārsts var palīdzēt slimniekam.

Daktera Ara Lāča stāstu par dzīvi «Sirds bez romantikas» literāri sakārtojusi Gunta Darbiņa, izdošanai sagatavojusi Latvijas mutvārdu vēstures pētnieku asociācija «Dzīvesstāsts» un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts LZP projekta «Atmiņu pārnese starp paaudzēm: naratīvā perpektīva» (Nr. lzp-2018/1-0458) ietvaros.

Izdevuma tapšanu atbalstījuši: Rīgas Dome, Latvijas Universitātes Akadēmisko pētījumu atbalsta programma.